Kāds kungs bija atdevis kādam vīram meža stūrīti. Vīrs tūlin uzcēla mazu būdiņu, ietaisīja mazajā stūrītī lauciņus un apsēja labību. Bet mazie lauciņi neienesa tikdaudz, cik pārtikai vajadzīgs, vīram tādēļ bija jāiet pie kunga pelnīties. Kungs pavēlēja viņam celmus lauzt. Tomēr celmu laušana grūts, nešķirīgs darbs, tādēļ ir te nevarējis tik daudz nopelnīt, cik vajadzējis.

   "Cik gŗūti!" vīrs vienu dienu dziļi nopūtās.

   Un līdz ko šos vārdus izteica, te - kur gadījusies, kur ne -pienāca daiļa sieviete sacīdama: "Nu, nu, no šīs dienas nebūs vairs tik gŗūti!" Sieviete bijusi Laima.

   Tā arī bija, otrā dienā darbs šķīrās pavisam citādi, celmi vēlās kā burkāni no zemes ārā - īsā laikā bija salauzta liela grava.

   Trešā dienā Laima atkal atnāca pie celmu lauzēja un uzprasīja: "Kā ir, vai vedas labāki?"

   "Paldies, paldies, man prieks!" Laima atteica un iegāja celmu lauzēja būdiņā atpūsties.

   Bet tai pašā acumirklī muižkungs izlīda no biezumiem un uzprasīja: "Celmulauzēj, kas tā par sievieti, kura nule pat iegāja istabā?"

   "Dievs to zin? Tā viņa atnāk, tā aiziet!"

   "Ak tā! kungs mani sūtīja, lai apskatos, ko te laba dari, un tu nāc ar blēņu izrunām, neteiksi man taisnību."

   "Tās nav nekādas blēņas, patiesi nezinu, kas tā tāda. Tik daudz tik zinu, ka viņai spēcīgi vārdi. Līdz ko vienu vārdu man par labu sacījusi, tūlin darbs šķiras pavisam citādi, celmi iet laukā kā pekas."

   To dzirdēdams, muižaskungs steidzās uz māju pie kunga un sastāstīja tam pilnu galvu, ko redzējis, ko atradis. Kungs iesākumā neticēja, bet muižaskungs nodievojās: "Tici droši, tā nav kaut kāda sieviete, viņas vārdiem esot brīnišķīgs spēks. Tu nezini, kā celmu lauzējs ar celmiem dzīvo, tīri kā ar sapuvušām pekām. Mums vajaga sievieti te muižā dabūt, lai būtu kā būdams. Tik viena nelaime, viņa ar labu nešķirsies no celmu lauzēja. Bet pag, kas man prātā. Sūtīsim celmu lauzēju no pasaules ārā, raidīsim viņu pie mēneša tādu un tādu ziņu atnest, un pieteiksim, lai triju dienu laikā no mēneša atpakaļ. Saprotama lieta, ka turp nokļuvis, tas mūžam vairs nespēs atpakaļ atgriezties."