Reiz dzīvo kalējs, kam nav neviena dēla. Viņš ilgi domā šā, gan tā, kā pie dēla tikt, bet beidzot saņem dūšu, nokaļ dēlu no dzelzs un noliek smēdes stūrī. Kādu rītu Dzelzspuika skrien tēvam pretim un sauc: "Tēt, ko darīšu?"

   "Ko nu darīsi? Jākaļ."

   Kalējs tūlīt nosilda dzelzi un liek dēlam sist ar dižāmuru. Puika prasa, cik dikti būšot sist?

   "Cik jau nu vari, dēliņ."

   Dēls kā met ar dižāmuru, tā visa lakta zemē iekšā. "Ūja dēliņ, cik tu stiprs! Kā nu laktu izdabāsim? Nesit vis tik stipri!"

   Dēls izvelk laktu ar vienu pirkstu un tad sit viegli, viegli. Bet lakta tomēr vēl līdz pusei zemē iekšā Beidzot, kad dižāmuru uzliek vien un nemaz nesit, tad lakta stāv. Tā viņi kaļ trīs gadus un tēvs paliek uz vietas bagāts.

   Kad tēvs beidzot nevar nemaz vairs darba piedot, tad dēls nokaļ nūju no birkavas dzelzs un iet uz savu roku pelnīties. Laukā jauno nūju tas sviež gaisā, lai redzētu, vai cieš arī. Nūja necieš, saliecas pavisam. Nu piekaļ vēl birkavu dzelzs un tad sviež, nūja vēl par lokanu. Ar trešo birkavu nūja laba.

   Tagad Dzelzspuika iet pasaulē. Ceļmalā tas vispirms satiek Kalnurāvēju. Viņš vedinās Kalnurāvēju līdz. Bet Kalnurāvējs ātrāki neiet, kamēr ar nūju lielu akmeni aizsviež. Tas nekas, viens paņēmiens un akmens gabalā.

   Vēlāk abi satiek ir Kokurāvēju. Kokurāvējs atkal ātrāki neiet līdz, kamēr ar nūju lielu ozolu izgāž. Tas nekas, viens paņēmiens un ozols guļ gar zemi.

   Visi trīs nu iet, iet, kamēr noiet kādā būdiņā. Būdiņā nav dzīvas dvašas, nedz arī ko ēst. Izmeklē visas malas, kamēr beidzot skurstenī atrod gaļu. Dzelzspuika pavēl Kalnurāvējam gaļu vārīt un pats ar Kokurāvēju aiziet uz pilsētu pēc maizes. Bet Kalnurāvējs pa to laiku nav izvārījis gaļu, jo nevarot to no skursteņa noņemt. Tai vakarā iztiek ar maizi vien, otrā dienā, kamēr maizi pārnes, jāvāra Kokurāvējam gaļa, bet arī šis nevarējis to no skursteņa dabūt.