Vienam bagātam, bagātam vīram bija divi dēli: vecākais ar kuprīti, jaunākais turpretim ļoti slaiks, skaists jauneklis. Bet ko palīdz skaistums, ja nav tikuma? Tā arī šā tēva dēls, pie visa sava skaistuma, bija tik nekrietns dzērājs, ka nodzēra visu tēva mantu, noplēzdams tēvu pliku, nabagu. Vecais savā nabadzībā iztiek, kā nu varēdams, bet nedod vairs dēlam it nekā. Pārgalvnieks, strādāt nevīžodams, sāk blandīties pa pasauli.

   Nonāk kādā dienā svešā, svešā pilsētā. Pilsētā dzīvo ķēniņš, kam skaista princese. Jauneklis kāro skaisto princesi redzēt un sāk ik dieniņas pils priekšā pastaigāties, pie kam arvienu ilgi noskatās, acis gandrīz nenolaizdams, uz pils logiem. Princese to pamana un sūta sulaini prasīt, kādēļ šis tā uz pili noskatoties un ko īsti gribot.

   "Ko gribu? Gribu tādu pašu pili celt!" jauneklis atcērt unskatās, skatījies. Princese sūta vēl otrreiz sulaini un liek svešo ievest. Jauneklis neliekas divas reizes teikties - ieiet un saka, ka esot ķēniņa dēls. Princesei šis patīk. Tā lūdz tēvu viņu par znotu pieņemt. Tēvs neliedz savam bērnam pie šā iet un pasludina otrā, trešā dienā saviem uzticīgajiem pavalstniekiem, ka tai un tai dienā rādīšot visiem savu jauno znotu, nākošo valdinieku. Ķēniņš notur brašas kāzas un sāk ar znotu kopā valdīt.

   Te pēc kāda laika izceļas ar kaimiņu valsti karš. Ķēniņa znots pārvar ienaidnieku un manto no pavalstniekiem uzticību unslavu. Visi kopā lūdz veco ķēniņu iecelt znotu par valdinieku, jo vecam vīram labāki esot mierā atpūsties. Vecais paklausa pavalstnieku gribu un ieceļ znotu par valdnieku.

   Senākais dzērājs, par ķēniņu ticis, izstāsta savai ķēniņienei, ka neesot ķēniņa dēls, kā iesākumā teicis, bet vienkārša vīra dēls. Pie tam vēl caur dzeršanu padarījis tēvu par nabagu. Ķēniņiene iesākumā dusmīga, bet neko. Abi tāpat to savā starpā pārrunā, kā jau laulātam pārim pieklājas.

   Jaunais ķēniņš tagad pavēsta arī tēvam par savu laimi, un aicina ar kuprīti pie sevis dzīvot.

   Tēvs, ziņu saņēmis, ļoti apskaišas un saka: "Tāds neģēlis! Mantu apdzert un beidzot mani, vecu vīru, vēl piezobot! Laikam cūku stallī iestidzis, ne par ķēniņu ticis!"

Dēls, tēva dusmas dabūjis zināt, apņemas ar lielu karaspēku tēvam parādīties, ka nav vis melojis.