To teicis, sumpurnis iegāja citā istabā pārdomāt, kā vislabāk meiteni nogalināt, lai pats pie tam labi izpriecātos. Bet, tikko velns izgāja, izlīda pelīte no pamata un sacīja: "Mīļā meitiņ, dod man podziņas, es par tevi padiešu, bet pati bēdz projām, cik ātri vien vari - taisni pa laukiem, mežiem, tiešām uz mājām.

   Šīs pils kungs, no savas istabas ārā iznācis, tevi bez žēlastības saplosīs gabalu gabalos. Izej kukņā, tur dabūsi uguni, turpat uz šķirsta ir divi naudas maki: viens liels, otrs mazāks, abi ar zelta naudu un dārgiem akmeņiem. Paņem to mazo līdz, tas lielais būs par grūtu."

   Sērdienīte atdeva pelei podziņas, izgāja kukņā, paņēma uguni un mazo naudas maku un steidzās mudīgi vien projām - pa laukiem, pa mežiem, tiešām uz mājām.

   Pēc kāda laika sumpurnis iznāca no savas istabas un redz, ka ne meitene, bet pele činkstina podziņas. Sapīka sumpurnis un grāba saviem lieliem dzelzs nagiem pēc pelītes. Bet šī mudīgi, mudīgi ieskrēja pamatā, un sumpurnis ar saviem nagiem velti vien noskrāpējās gar sienu kā kaķis gar aizkritušām lamatām. Nu sumpurnis meklēja meiteni visās istabās un kambaros. Nekur to pilī neatradis, tas izskrēja laukā un gribēja bēgli panākt.

   Viņš laida savas ķepas vaļā, bet nevarēja vis meiteni panākt, jo tas neskrēja tiešām pa laukiem un mežiem, bet apkārt pa ceļu. Skriedams sumpurnis satika zirgu un prasīja, vai nav redzējis kādu sievišķi. Zirgs, labu brīdi apdomājies, atbildēja, ka gan vienu redzējis. Tā nupat aizskrējusi uz to pili, kas stāv uz vistas kājām, bet atpakaļ neesot vēl neviens nācis. Sumpurnis nu skrēja kā traks atpakaļ uz mājām, izmeklēja vēlreiz visas istabas, kambarus, visus kaktus, bet neatrada ne nieka, tad lielās dusmās iekaucās un skrēja atkal tiešām pa ceļu meitenei pakaļ.

   Pusceļu noskrējis, sumpurnis satika aitu un prasīja, vai nav redzējusi kādu sievišķi. Aita, labu brīdi apdomājusies, atbildēja, ka gan vienu redzējusi. Tā nupat aizskrējusi uz to pili, kas stāv uz vistas kājām. Sumpurnis nu rāva atkal elsdams pūzdams atpakaļ uz savu pili, izmeklēja cauri visas istabas no augšas līdz apakšai, visus kaktus, kaktiņus un, meiteni nekur neatrazdams, varenās dusmās nošķaudījies un norūcies, skrēja atpakaļ pa ceļu, ka smiltis vien putēja.