Sumpurņa pilī nonākusi, meita nedeva ne pašam sumpurnim labvakaru, bet tūliņ prasīja uguni. Sumpurnis pasmiedamies atbildēja: "Dabūsi gan uguni, bet še tev podziņas - skandini un dej, kamēr uguni sameklēšu."

   Sumpurnis iegāja citā istabā gudrot, kā jo briesmīgi nomocīt savu vislielāko ienaidnieci. Izlīda atkal no pamata pelīte un sacīja: "Mīļā meitiņ, dod man podziņas, es par tevi padiešu, bet pati bēdz projām, cik ātri vien vari. Šīs pils kungs, no istabas ārā iznācis, tevi saplosīs gabalu gabalos. Izej kukņā, tur tu dabūsi uguni, turpat uz šķirsta divi naudas maki: viens liels, otrs mazāks. Paņem to mazāko maku līdz, tas lielais būs par grūtu."

   Meita nosvieda pelītei podziņas, iešāvās kukņā, pakampa lielo naudas maku un skrēja kā viesulis uz mājām. Patlaban arī sumpurnis, mokas sagudrojis, izlēca no savas istabas un ieraudzīja atkal peli dejām un podziņas skandinām. Bet šoreiz sumpurnis bija manīgāks. Kā vanags viņš nokampa pelīti saviem dzelzs nagiem un saknaibīja smalkos gabaliņos. Tad tas šāvās pa durvīm ārā bēglei pakaļ. Labu gabalu noskrējis, viņš satiek zirgu un prasa, vai nav redzējis kādu sievišķi. Zirgs tūdaļ atbildēja, ka nesen viens aizskrējis uz meža pusi. Sumpurnis nu rāva dūšīgāk pakaļ. Noskrēja līdz aitai un prasīja, vai tā nav redzējusi kādu sievišķi. Aita tūdaļ atbildēja, lai tik skrejot žiglāk uz meža pusi, gan panākšot.

   Sumpurnis skrēja nu kā pats nelabais, drīz bija pie govs klāt un prasīja, vai tā nav redzējusi kādu sievišķi. Govs atteica, ka tepat aiz krūma jau esot, un pagrieza galvu uz to pusi, kur meita, lielo naudas kuli stiepdama, pēdīgi nokususi, elsdama pūzdama gulēja zemē. Sumpurnis pieskrēja it priecīgs raganas meitai klāt un izrāva tai savu naudas maku, ko tā turēja, cieti nagos satvērusi. Šī gan turēja, cik spēja, bļāva, koda, kārpījās kājām, rokām un spļāva sumpurņam zilas zēveles acīs, bet viss nelīdzēja ne nieka. Sumpurnis nogrāba raganas meitu aiz matiem, aizrāva atpakaļ uz savu pili un tur to saplosīja gabalu gabalos.