Vairāk nekā pusceļu noskrējis, sumpurnis satika govi un prasīja, vai tā nav redzējusi kādu sievišķi. Govs, labu brīdi apdomājusies, atbildēja, ka gan vienu redzējusi. Tā itin nupat kā aizskrējusi uz pili, kas stāv uz vistas kājām. Sumpurnis kā pats velns laida atpakaļ uz savu pili, izmeklēja visas istabas, kambarus, visus pēdīgos kaktiņus un stūrīšus, pagaldes, pasoles un visas citas malu maliņas un, nekur meiteni neatradis, devās mierā, jo viņš bija no lielas skriešanas un meklēšanas pavisam noguris, piekusis. Bet, pilī ieiedams, sumpurnis atminējas savu naudas maku, ko tas vakar vakarā kukņā aizmirsis uz šķirsta.

   Sumpurnis iegāja kukņā paņemt savu naudiņu, bet, mazo maku tur vairs neatrazdams, noprata, ka meitene aizbēgusi ar lielu daļu no viņa mantas. No dusmām zils un melns, zobus griezdams, tas, galvu nokāris, gāja gulēt, neganti domādams, kā meitenei atspītēt.

   Ap to pašu laiku sērdienīte pārnāca sveika, vesela mājās, iedeva pamātei uguni un izstāstīja, kā viņa sumpurņa pilī tikusi pie lielas mantas. Pamāte, kā jau ragana, ļoti kāroja pēc mantas, un nu tai par varu iegribējās, lai viņas īstā meita nāktu pie vēl lielākas mantas nekā pameita. Tā izdzēsa mājā atkal visas ugunis un, ar savu meitu sarunājusies, sūtīja to uz sumpurņa pili pēc uguns.

   Raganas meita skrēja, lēkdama vien, pa lielo mežu uz pili, lai drīz sagrābtu jo daudz zelta un dārgu akmeņu. Mežam cauri izskrējusi, tā satika govi ar pierietējušu tesmeni. Govs mīļi lūdzās: "Meitiņ, izslauc mani!"

   Bet meita pagāja govij garām, degunu gaisā izcēlusi. Gabaliņu pagājušai, tai nāca pretim pinkaina aitiņa un mīļi lūdzās: "Meitiņ, nocērp mani!"

   Bet raganas meita dusmīgi iesaucās: "Ej pie malas, man nav vaļas kulties ar niekiem!"

   Vēl tālāk ejot, tā tikko neuzskrēja zirgam virsū, kas cieši bija satinies ar virvi ap mietiņu. Zirgs mīļi lūdzās: "Meitiņ, attaisi mani vaļā!"

   Bet meita, garām skriedama, tikai pikti jo pikti noņurdēja: "Griez ceļu, sasodītais badakāsi! Man nav vaļas kulties ar tevi."