„Kā Tu tik liels vari apmaldīties?”

   „Izved mani ārā no meža!”

   „Kālab ne? Dod man savu jaunāko meitu par sievu, tad tūlīt!”

   „To nu gan ne! Es tev, tādam mazam krupim, meitu došu!”

   „Kad ne, ne — meklē pats ceļu!”

   Valdnieks aizjāj. Bet, visu dienu izmaldījies, vakarā klāt atkal.

   „Kur Tu esi? Vadzi, mazo ganiņ, nevaru vis ceļa atrast, nāc izved mani ārā!”

   „Kālab ne? Dod tik man savu jaunāko meitu — tūlīt!”

   „Ej, ko tu muldi? To jau nevaru!”

   „Kad ne, ne — meklē pats ceļu!”

   Maldīdamies apjāj, apjāj tādu riņķi, necik ilgi, klāt atkal.

   „Nu, kā ir? Izved mani laukā!”

   „Kālab ne? Dod tik man savu jaunāko meitu — tūlīt!”

   „Ko ar tevi iesākt? Ņem vesels!”

   „Tad tu apsoli man savu meitu?”

   „Apsolu!”

   „Labi! Tagad jāj man pa šo taku pakaļ, bet steidzies, kamēr man cūkas nedabū izklīst.”