Ezītis parāda valdniekam ceļu, nosaka, kurā dienā būšot uz kāzām braukt, un tad steidzas, ko tik vien māk, pie cūkām atpakaļ. Trīs dienas priekš kāzām ezītis pārdzen cūku pulku tēva sētā. Tēvs saņem rokas: visas kūtenes, visi aizgaldi, visi pasekšņi, visas malu maliņas pilnas, griezies, kur gribi, — visur rukst.

   Trešajā dienā agri, agri ezītis uzvelk goda drēbes, pārvelk eža kažociņu tām pāri, aizjūdz divus melnus gaiļus tāšu karietei priekšā un tad laiž, ko māk, uz pili pie savas līgavas.

   Valdnieks nesagaida vis šo plikām rokām, tas pavēl karavīriem ar akmeņiem mest, lai tāšu kariete sašķīstu un gaiļus nosistu. Bet, kurš akmens nāk, tā gaiļi ķir! ķir! Palec uz augšu un akmens pa apakšu cauri. Un nu tā vien, kamēr kariete apstājas pie pils durvīm un gaiļi abi nodzied: „Kikerikū! Mūsu valdnieka znots atbraucis!”

   Līgava iznāk pretī, ieceļ ezīti zīda priekšautā un ienes pilī. Abas vecākās māsas smejas, zobojas, bet jaunākā tik atbild: „Lai, lai, kāds jau nu man novēlēts, ar tādu pietikšu!”

   No rīta līgava atkal ieceļ ezīti savā priekšautā un aiznes uz baznīcu laulāties. Laulības gredzenu ezītim uzbāž uz ķepiņas, un pēc laulībām sieviņa ieņem savu vīriņu priekšautā, lai pārnestu atpakaļ uz pili. Citi gan smejas par jocīgo pāri.

   Bet jaunā sieva tik atbild: „Lai, lai, kāds jau man novēlēts, ar tādu pietikšu!”

   Vakarā, gulēt iedams, ezītis novilcis savu eža kažociņu un nolicis kājgalī. Sieva, to redzēdama, domā: „Kam nu tādu ērkšķainu kažociņu glabāt. Pag, pag, lai tik vīriņš piemieg — kažociņu vajag sadedzināt!”

   Kā domājusi, tā padara. Bet kas nu notika? Līdzko kažociņš sadedzis — vīriņš uz nāvi slims. Šī nu raud un aizbildinās. Ezītis turpretim, par sāpēm nebēdādams, vēl sievu mierina, sacīdams: „Sieviņ mīļā, zinu jau, zinu, ka ļaunā nodomā to nedarīji, bet tev vajadzēja ar vīriņu aprunāties, iekams pie kāda darba ķeries. Redzi, nebūtu tu tagad kažociņu sadedzinājusi, tad pēc divām nedēļām būtu tā kā tā no viņa vaļā ticis, bez kaut kādām sāpēm, tomēr, ja izcietīšu, tad tik tu redzēsi brīnumus: asaru vietā tu līksmosies.”

   Grūti ezītim gāja — tomēr cieta un izcieta. It īpaši beidzamo dienu slimība nejauki vārdzināja. Bet, līdzko saulīte norietēja, tā ezītis no gultas ārā, nošņauc trīsreiz deguntiņu un acumirklī paliek par staltu ķēniņa dēlu. Sievas tēvs no priekiem atdod valdību savam znotam. Jaunais valdnieks ataicina savus vecākus pie sevis un tad dzīvo ar savu jauno sieviņu laimīgi.