Kādam tēvam bijuši trīs dēli: divi gudri, viens muļķis Kādu dienu viens no tiem gudrajiem dēliem sācis tēvam virsu plīties, lai laižot viņu pasaulē. Tēvs laidis. Nu gudrais dēls gājis, gājis, bet, kā par nelaimi, nevarējis nekur darba dabūt. Beidzot saticis vienu vīru un lūdzies, lai jau dodot kādu darbu. Vīrs atteicis: "Ja esi mierā ar to algu, ko no laba prāta samaksāšu gada galā, tad nāci šurp."

   Dēls bijis ar mieru. Kad gads bijis pagalam, tad vīrs iedevis dēlam galdautu par algu, sacīdams: "Uzcītīgi tu man kalpoji, labu algu dabūsi! Šis galdauts vairāk vērts, nekā nauda. Tev viņš tik jāizklāj un jāiesaucas: galdaut, klājies! tad tūlīt gadīsies tur virsu gardākie ēdieni, labākie dzērieni."

   Dēls pateicies un aizgājis uz mājam. Bet pusceļā uznācis vakars, bijis jāiegriežas pie kāda saimnieka pārgulēt. Saimnieks uzņēmis gan, bet gribējis arī zināt, kas tas par galdautu.
"Tas ir tāds galdauts, kam nevar teikt: galdaut, klājies!" dēls atbildējis un tad aizgājis gulēt.
Bet, kamēr dēls gulējis, saimnieks paņēmis galdautu un uzsaucis: "Galdaut, klājies!" Tūlīt gadījušies gardākie ēdieni, labākie dzērieni. To redzēdams, saimnieks paņēmis dēla galdautu un nolicis citu no saviem galdautiem vietā. Otrā dienā dēls, nekā ļauna nedomādams, pārgājis mājā un stāstījis tēvam, lai tūlīt aicinot viesus: viņš būšot ar savu galdautu visus labi pacienāt. Viesi sanākuši. Nu dēls gribējis rādīt, ko viņa galdauts spēj, viņš uzsaucis: „Galdaut, klājies!", bet nekā: galdauts neklājies un neklājies. Dēls gan sācis brīnīties, bet ko tas viss līdzēja. Viesi sākuši smieties, tēvs palicis dusmīgs, visa lielība bijusi vējā.

   Drīzi pēc tam atkal otrs no gudrajiem dēliem plijies tēvam virsu, lai to laižot pasaulē. Tēvs laidis. Šis nu gājis, gājis, bet arī nevarējis nekur darba atrast. Beidzot saticis to pašu vīru un lūdzies, lai dodot darbu. Vīrs atteicis: „Ja esi mierā ar to algu, ko no laba prāta samaksāšu tev gada galā, tad nāci šurp."