Tam ķēniņam bija skaista meita un ganu puika atkal bija skaists puika. Gadījās, ka skaistā ķēniņa meita iemīlēja skaisto ganu puisi. Un šī arī izmācījās jauki, ļoti jauki uz savām svilpēm pūst. Un nu svilpoja un pūta, ka vēl nāburgu ķēniņš to dabūja dzirdēt, Šim ķēniņam arī bija meita, bet tāda, kādu nu katru Dievs radījis. Tā vēlēja labprāt to skaisto pūtēju sev par vīru. Viņa izsūtīja savus sulaiņus, lai mēģinātu, vai nu ar viltu, vai ar varu skaistās ķēniņa meitas mīļāko savās rokās dabūt. Sulaiņiem pārģērbtiem izdevās smuko brūtgāniņu notvarstīt. Tie noveda to savai valdniecei. Nu viņam gribošam, negribošam, bija jāklausa svešiniecei un ar lielām sirdssāpēm jāžēlojas pēc savas skaistās brūtes.

   Viņam pavēlēja pūst. Viņš pūta gan, bet sēri, sēri. Prasīja, kāpēc tā sēri, bēdīgi pūšot. Šis atbildēja: "Darīšu to līdz pēdīgam!"

   Nu noprata, kas tur par vainu. Tūlīt ķēniņš sapulcēja karaspēku un gāja otru ķēniņu apkarot. Tas viņam izdevās, sagūstīja vēl pūtēja mīļākās, pārveda mājās, ielika aiz dzelžu treliņiem, kur tai visu mūžu būšot jānosēž. Domāja, ka nu skaistais svilpnieks vairs sēri nepūtīšot, bet, ahu! - pūtējs svilpa vēl bēdīgāki.

   Un vakarā gulēt iedams, viņš domāja: "Labāk jābēg no šās pekles projām, nekā te jāredz mīļu līgaviņu vārgstam."

   Tas ātri sameklēja savas svilpes, paskatījās uz treliņiem - visur tumšs! un bēga un bēga un apmaldījās mežā. Uz reizi viņš ieraudzīja uguni spīdam. Gāja turp un atrada mazu mājiņu. Tā laikam piederēja burlakam. Viņš domāja: "Tā, vai tā!"un gāja tikai iekšā. Iegāja - veca vecene sēdēja pie krāsns uz mūrīša un prasīja: "Ko tu meklē?"

   "Labu padomu!"

   Nu vecene deva tam vienu skaistu dozi un sacīja: "Te, tai dozē, ir visādas mālderu skunstes iekšā. Kad tikai tu ko vēlies mālējamu, tad uz reizi būs."