Paņēma dozi, pateicās vecenei un atkal gāja atpakaļ uz pili. Nogāja tur, papriekš vēlējās savu vaigu nejauku nomālētu, lai šā nepazītu vairs pilī. Viņa ģīmis arī tūliņ pārvērtās un izskatījās gandrīz riebīgs. Pilī iegājis, teicās mālderis esam. Ķēniņš tad lika vienu istabu mālēt. Šis iegāja istabā un vēlējās no dozes, lai istabas sienas ar šā jaunības dienu bildēm izmālētos.

   Tas notika - varēja redzēt, kā ganu zēns ganīja aitas, vilks nāca, pa vienām vien aitas nolasīja, zēns pats grieza svilpes, tēvs zēnu pēra, zēns gulēja laiviņā un brauca pie skaistās brūtes, otrs ķēniņš karoja, uzvarēja skaistules tēvu un skaistule sēž aiz restēm - viss tas bija redzams.

   Ķēniņš ienāca pārlūkot, priecājās gauži par tādu darbu un prasīja: cik par to gribot maksas?

   Šis teica: "Ja, tu, ķēniņ, man to dosi, kas tev neder un man der, tad es sacīšu."

   Ķēniņš apņēmās dot.

   Šis nu teica: "Es citu negribu, ka tikai to vien, kas aiz tām dzelžu restēm kunkst."

   Ķēniņš gan negribēja, bet ja negribēja kaunā palikt, tad bija jādod.

   Un nu šis skaisto meitiņu dabūjis, vēlējās no dozes, kaut atkal būtu skaistais ganu zēns! Viss tūdaļ notika un noraudājusies meitene pazina šo tūlītuz pēdām. Ķēniņš tādu skaistu pāri visā mūžā nebija redzējis. Un nu dzēra kāzas.

   Esot bijušas gan brangas kāzas. Kāziniekiem danču rindās stāvot, jaunais vīrs esot izvilcis no ķešas svilpi un, kad tad laidis vaļā, tad dancotājiem kājas pa gaisu gājušas. Nevarot zināt, vai vēl šobaltdien nedancojot.