Vienam tēvam septiņi dēli: seši gudri, viens muļķis. Tēvs bija ļoti nabags, tādēļ sacīja uz saviem dēliem: "Nu, jūs seši, eita pasaulē paši pelnīties, man nav tik daudz pie rokas - visus uzturēt, tik muļķītis paliks mājā."

   Bet muļķītim tas nav pa prātam, viņš saka: "Ko tie seši bez manis izdarīs? Ja neiešu līdz, labi nebūs!"
   "Lai arī iet visi septiņi!"tēvs beidzot apdomājas. Un tā nu šie aiziet. Iet, iet - uz vienu reizi satiek lepnu kungu. Vai nevarot visi septiņi pie viņa par kalpiem līgt, tā kungs uzrunā.
"Kālab nē? Tādēļ vien jau pasaulē nācām - darbu meklēt."

   Labi. Un tā kungs tūliņ izvilcis tādu zīmīti, uzrakstījis kaut ko, sacīdams: "Eita pa šo teku, tur viņpus meža būs muiža. Nododiet tur manai sievai, ka esmu salīdzis jūs par kalpiem, tik citam šo zīmi nerādiet!". Lepnais kungs aiziet tāļāk, bet brāļi sāk gudrot, kas tai zīmē varētu būt? "Cik nelabi, ka mēs neviens nemākam lasīt!"
   "Kā?"muļķītis iesaucās, "kas to teica, ka neviens nemāk? Dodiet šurp - izlasīšu desmit reiz, ja vajadzīgs!" Šie dod arī.

   "Āre! vai netiecu, ka bez manis nekur netiksit? Skat, kas tai zīmē ir! Te jau rakstīts, lai muižā mūs nokauj un pats rakstītājs nav vis nekāds kungs, bet velns! Re nu, kā jūs būtu iedzīti dimbā bez manis!"

   "Vai akls!"šie nu arī atplēš mutes, ko nu darīšot?

   "Ko darīsim? Darīsim tā: to zīmi iznīcināsim un tad ierakstīšu citā zīmē, ka velns pavēlējis velna mātei mums katram kuli naudas dot un septiņus zirgus, bet labus zirgus, jāsim jāšus pasauli redzēt."
Labi! Tā izdarījuši. Velna māte gan brīnījusies, brīnījusies, kas velnam uz reizi prātā iešāvies savu labumu izšķiest, bet rakstīts ir - jādod. Nu sabērusi zeltu septiņās kulēs, atdevusi to pa priekšu un tad sākusi zirgus vest ārā. Seši zirgi bijuši vareni, bet septītais - tāda ķēvele tikai. Kas to ņems? Neviens neatsaucas. Un ko domāt? - beidzot labie brāļi uzspieduši muļķītim šo nātna ķēvi. Muļķītis atmet ar roku - lai jau - gan iztikšot!