Reiz dzīvojuši vīrs ar sievu, kam nebijis neviena bērna. Kādā dienā viņi, par šo likstu žēlodamies, izsaukušies: kaut viņiem būtu dēls, kaut īkšķa lielumā. Pēc gada viņiem arī patiesi piedzimis dēls, bet bijis tik mazs kā īkšķis. Tēvs ar māti tomēr priecājušies arī par tādu dēlu.

   Reiz, kad tēvs tīrumā ecējis, māte sūtījusi viņam ar dēlu launagu. Īkšķītis aiznesis tēvam launagu un teicis: «Tēt, iecel mani baltās ķēves ausī. Kamēr tu ēdīsi, es ecēšu.»

   Labi. Tēvs iecēlis arī. Te gadījies garām braukt kungam. Tas redzējis, ka saimnieks pats sēd grāvmalā un ēd, bet zirgi vieni paši ecē tīrumu. Kungs pieturējis zirgu un prasījis saimniekam: kas šim to lauku ecējot? Saimnieks atbildējis, ka dēls. Kur tas dēls esot? «Baltās ķēves ausī,» atteicis tēvs.

   Kungs prasījis, lai pārdodot šim savu dēlu. Saimnieks negribējis to ne par kādu naudu darīt, bet dēls pats uzrāpies tēvam pa kāju uz roku līdz plecam un čukstējis ausī, lai pārdodot vien par labu naudu, gan šis zināšot, kā tikšot atpakaļ.

   Labi. Tēvs pārdevis arī dēlu par pūru zelta naudas, bet kungs paņēmis dēlu, iebāzis tabakas makā un aizbraucis.

   Caur mežu braucot, Īkšķītis izlīdis no maka un izlēcis no karietes. Pašreiz lijis lietus, tādēļ Īkšķītis palīdis zem bekas. Drīz pie bekas pienākuši divi laupītāji un norunājuši, ka iešot pie tuvākā kaimiņa zagt gaļu no skursteņa. Pašlaik viņi gājuši projām, te Īkšķītis no bekas apakšas uzsaucis: «Ei, vīri, ņemiet mani arī līdz!»

   Šie tīri nobijušies, bet ieraudzījuši, ka kliedzējs tik mazs, apmierinājušies un labprāt ņēmuši līdz, jo tik mazs labi varēšot ielīst skurstenī un padot šiem gaļu.

   Labi. Gājuši arī visi trīs. Īkšķītis iekāpis skurstenī, metis šiem zemē gaļu un saucis skaļā balsī: «Vai diezgan?»