Šie uzsaukuši, lai runājot klusāk, bet Īkšķītis nelicies ne zinis. Mezdams otru gabalu, viņš saucis vēl skaļāk: «Nu, vai būs diezgan?»

   Saimnieks to padzirdējis, nācis ārā, bārdamies un suņus rīdīdams.

   Zagļi aizbēguši, bet Īkšķītis aiz bailēm iekritis skurstenī un pa skursteni taisni samazgu katlā iekšā.

   No rīta meitas, govīm samazgas nesdamas, aiznesušas arī Īkšķīti, un Raibaļa to ar visām samazgām iedzērusi. Pusdienā, kad meita sēdusies Raibaļu slaukt, Īkšķītis govs vēderā saucis: «Pirms pabaro, tad i čirkstini!»

   Meita nobijusies un aizskrējusi stāstīt saimniecei, ka Raibaļai esot velns vēderā, kas runājot. Saimniece atnākusi pati slaukt, bet, kā sākusi slaukt, tā Īkšķītis atkal saucis: «Pabaro, tad i čirkstini!»

   Saimniece arī nobijusies. Nekā darīt, govs jākauj nost. Nokāvuši govi, izskatījuši visas iekšas, bet nekā neatraduši.

   Te gadījies mājā ienākt kādam nabagam, kas lūdzis, lai atmetot viņam arī kādu mazumiņu. Saimniece iedevusi nabagam plaušas ar visu sirdi. Nabags ielicis tos savā kulītē un gājis tencinādams projām. Necik tālu nepagājis, dzird kulītē runājam: «Ubadziņ, nabadziņ, kur tu mani liksi? Ja tu zemē neliksi, tad tev labi nebūs.»

   Ubags nobijies, noņēmis kulīti no pleca, izņēmis plaušas, apskatījies un domājis: «Labi plausnīši, žēl zemē mest.»

   Licis atpakaļ. Tikko nabags pāris soļu pagājis, te dzird atkal no kulītes: «Ubadziņ, nabadziņ, kur tu mani liksi? Ja tu zemē neliksi, tad tev labi neies.»