Visi nu aizgāja. Otrā dienā tie dziļajā mežā ierauga tādu pašu māju, kas uz vistas kājas griežas. To redzēdams, brālis sauc: "Istabiņa, istabiņa, apstājies, ceļa vīri grib atdusēties?" Istabiņa tūlīt apstājās. Ceļa vīri saiet iekšā un atron tur tādu pašu vecenīti priekšā. Vecene grib zināt, kur šie eimot, bet brālis saka: "Dodi mums paēst, atvēli izdusēties, tad no rīta visu tev izteikšu." Vecene tā ar mieru. No rīta brālis izstāsta vecenei galu no gala un lūdz vaj nevarot pateikt, kur viņa māsas atronās. Vecene saka: "Pateikšu gan, tavas māsas ir: viena pie līdakas, otra pie ērgļa, trešā pie lāča. Bet, iekams tu tur notiksi, tev jāiet pie raganas izkalpot jājamais zirgs. Pēc trīs dienas gājuma raganas mitekli sasniegsi."

   Ceļa vīri nu taisās raganas mitekli meklēt. Pēc trim dienam atron arī un brālis nu nolīgst ar raganu tā: ja varēšot trīs dienas no vietas raganai divpadsmit ķēves noganīt, tad dabūšot vienu kumeļu no raganas ķēvēm. No rīta brālis izdzen divpadsmit raganas ķēves ganos, kumeļi, visi divpadsmit, paliek stallī. Brāļa ceļa biedri arī iziet ganos līdz un apguļas viņam blakus, tik zaķītis - lempītis neguļ, tas par visiem šo reiz tas gudrākais. Viņš saka tā: "Guļ puisīti - brālīti - guļiet arī citi, bet es iešu noklausīties, ko ķēves laba runā."

   Zaķītis - lempītis aiztek diku deku pie ķēvēm un nu sadzird šādus brīnumus : viņas nebūšot vis muļķīgas, neiešot vis vakarā mājā, jo ragana esot pieteikusi cieti, lai, kamēr vienu dzenot, citas klīstot. To dzirdot, brālim noiet žvīks! pār kauliem. Bet dunduri - sūcēji, lapsenes - dūcējas tik saka: "Ko bēdāties! jo ķēves klīdīs, jo mēs dzenāsim. Nu, redzēs gan, vaj nepārtrieksim mājā."
   Un tā arī bija. Vakarā ķēves klīst, kā pinekļi. Bet līdzko dunduri sūcēji, lapsenes dūcējas sāk ādu ecēt - ķēves pāriet kā tauriņi. Ragana lād ķēves, bet šīs atbild: "Ej, ej, pati eji, tad redzēsi gan, ko tu iesāksi!"

   Otrā dienā tāpat. Trešā dienā zaķītis - lempītis, noklausījies, atnāk ar tādām ziņām: ragana esot pieteikusi ķēvēm, lai šo vakar, no kodējiem glābdamās, neskrienot vis uz mājām stallī, bet mežā, biezumos, tur kodēji nevarēšot nekā padarīt. To dzirdot, brālim noiet žvīks! pār kauliem, bet vilciņš - jēruzaglītis saka: "Ak tavu brīnumu ! Vaj tad tik vien nu kodēju pasaulē, kā dunduri, lapsenes, es jau ar vēl tādu amatu protu. Un biezumos man zobi īsti kā radīti priekš tam."

   Un tā arī bija. Vakarā dunduri - sūcēji, lapsenes - dūcējas, klūp gan virsū, bet ķēves biezumos iekšā. Tomēr nieki nelīdzēja, vilciņa zobi izdzina, dunduru, lapseņu dūrieni pārdzina. Nu ragana, pēc tam, kad ķēves labi izgānījuse, saka brālim tā: "Rītu dabūsi vienu kumeļu un tad sataisies, ka tieci reiz projām no manis!"