Brālis, to dzirdējis, aiziet ar saviem biedriem gulēt, bet zaķītis - lempītis noklausās, ko ragana kumeļiem piesaka. Viņa saka: "Jūs vienpadsmit paliekat tādi, kā bijuši, bet tu, divpadsmitais - mans visuvarenākais, palieni citu rīt zem siles un izliecies par slimu, vaj pussprāgušu. Viņam ir brīv no jums divpadsmitiem izlasīties, kāds pašam patīk, tā pie līguma apsolījos. Ja būsi slims, tad viņš tevi neņems."

   Zaķītis - lempītis, tādas valodas noklausās un tūlīt - itin siltas - aiznes brālim. No rīta vienpadsmit kumeļi lēkā pa stalli, ka nekur dēties, divpadsmitais guļ garšļauku zem siles un pūšas slimāki par kalēja plēšam. Tos vienpadsmit ragana uzteic, debesīs celdama, bet par divpadsmito tik tādi vārdi sprēgā: "Nejēga bijis, nejēga paliks, kamēr nobeigsies!" Bet brālis neliekas to ne dzirdot, viņš ņemšot to slimo labāk, tie citi esot ļoti tramīgi. Šī gan negrib dot, bet, ko tu darīsi - līgums jāpilda.

   Brālis nu paņem savu kumeļu un aiziet no raganas mitekļa. Uz ceļa kumeļš saka: "Ja tu mani paganīsi baltā ābulā trīs dienas, tad būšu tāds, kā mana māte pie raganas. Ja tu mani ganīsi baltā ābulā sešas dienas, tad dabūšu trijus spārnus un būšu tāds, kā vētra. Bet ja tu mani ganīsi baltā ābulā deviņas dienas, tad dabūšu sešus spārnus un būšu tāds, kā viesulis."
   Tā notiek. Devītā dienā sešspārņu kumeļš pamāca brāli, lai zaķi, vilku, dundurus, lapsenes atlaižot, tie esot izkalpojuši, bet pats lai kāpjot viņam mugurā, vanagu lai ieņemot klēpī un vēzis lai ieķeroties viņam astē, tad būšot visus trīs aiznest pie pirmās māsas. Zaķītis - lempītis, vilciņš - jēruzaglītis ielec krūmos, dunduri - sūcēji, lapsenes - dūcējas ielaižas dobumos, bet vēzītis - krābiķis ieķeras sešspārnim astē un vanadziņš - līknadzītis nolaižas uz sešspārņa muguru, iesēzdamies brālītim klēpī. Zeme nodimdēja, vējš nošvīkstēja gar ausīm un sešspārnis pie pirmās māsas, pie līdekas mājas klāt. Tagad sešspārņu kumeļš saka: "Kāp puisīti - brālīti - nu zemē un ieej pie līdekas, sava māsas vīra, izrunāties, kas tāļāk darāms. Mēs trīs aiziesim aiz jūras kāpām atpūsties."

   Brālis ieiet pie māsas, māsai no prieka asaras birzt, bet līdekas pašulaik nav mājās. Māsa pavēdina, apguldina brāli un tad vēro, vaj vīrs drīzi nerastos. Pret vakaru līdeka pārnāk, bet, tikko sešspārņa pēdas ieraudzījis, tas pārbīstas, izsaukdamies : "Sieviņ apžēlojies, saki, vaj tās nav pūķa pēdas?"

   "Nav, jele nav, mans brālis atjāja pie mums ciemoties."