"Nav, jele nav, mans brālis atjāja pie mums ciemoties."

   Lācis nu paliek par cilvēku un ieiet iekšā. Sievas brālis tam pretim un nu abi tik mīļi, it ka gadiem būtu redzējušies. Tomēr drīzi arī šis atminās savu bārgo likteņi un, nopūzdamies, saka: "Kaut brālīt, tu man palīdzētu no pūķa nagiem vaļā tikt. Viens nespēju viņu pārvarēt, bet par abiem, tad vajaga pūķa ādai putēt. Rītu man atkal jāpaliek par lāci un tad pie darba."

   No rīta brālis pasauc savu sešspārni. Zeme nodimd, vējš nožvīkst un sešspārnis acumirklī ar vanagu, vēzi klāt. Lācis, to redzēdams, domā, ka pats pūķis atskrējis, bet brālis viņu mierina: Nav pūķa, nav, tas mans jājamais zirgs, tie mani biedri, vienu godīgi nopelnīju, citus godīgi iemantoju."

   "Tas labi, brālīt! Kad tev tāds jājamais zirgs, kad tev tādi palīgi, tad pūķi pārspēsim, kā nabagu. Pūķis dzīvo stiprā klints pilī, tādēļ steigsimies visi uz turieni."

   Viens, divi - visi pie pūķa klints klāt. Brālis grib ar savu sešspārni tūlīt iekšā doties bet lācis saka: "Tik karsti ne! Tu, brālīt, šodien palieci ar vanagu un vēzi ārpusē, es ar sešspārni tik iešu iekšā, sešspārnim spēks, man izmaņa. Rītu, tad, brālīt, tava reize un parītu pietiks visiem, ko darīt. Ja šodien par abiem varētum viņu tik saistīt, tad pilnīgi pietiktu. Nokaut, tas pirmā dienā neiespējams, jo pūķis ir nenonāvējams. Tomēr, tagad lai sākam, ka varam pie vakara tikt, iekams saulīte nav nogājuse."

   Klints durvis nokrakšķēja un sagāzās, pašas klintis nodrebēja un nu sešspārnis ar lāci ņēmās smaļi. Drīzi zeme dārdēja, drīzi klints gabali brākšķēja, drīzi bij dzirdami rūcieni, drīzi tumši dūcieni. Tā tas gāja līdz pusvakarei, kamēr tad lielais trācis apklusa un sešspārnis asiņains, lācis asiņains atstāj pūķa mitekli. Darbs nu bij pastrādāts, pūķis saistīts. Visi nu dodas mājā atdusēties un atpūsties, lai no rīta agri jo agri iesākto darbu turpinātu. No rīta lācis pirmais kājup. Viņš modina brāli, sacīdams: "Celies, brālīt, laiks pie darba doties, jo šodien tava reize lomu vilkt. Mēs citi paliksim ārpusē, bet tu eji caur sagāztajām klints durvīm taisni klintī iekšā. Dziļāki tu ieraudzīsi divas durvis: vienas pa labu roku, otras pa kreiso. Tās pa kreiso roku būs aizsietas ar lūku, tur tu neeji, jo tanī istabā guļ saistītais pūķis. Tas tevi ar dvašu vien pieraus klāt un norīs, turpretim pa labo roku eji droši iekšā, jo tanī istabā dzīvo mūsu lielākā palīdzētāja, daiļa meiča. Viņa ir ķēniņa meita, pūķis to ķēniņam nozaga un ieslēdza savā pilī. Lūdzi šai meičai, lai tā raudzītu pūķim izkrāpt, kur viņš savu beznāves spēku noglabājis."