Tā notika. Brālis klusu ielīda pie meičas un meiča tūlīt - bez ruņas - devās pie pūķa. Pūķis gan taujā, taujā, kur šī tādas ziņas likšot, bet beidzot apdomājies saka: "Varu ar tev teikt, jo tu manu beznāves spēku tikpat nespēji rokā dabūt. Redzi, simts jūdžu tāļumā ir otrs, tāds pats klints kalns, kā šis. Tanī klintī ir pils, pilī ir briesmīgs vērsis. Šis vērsis ir mans beznāves spēks. Tomēr, ja vērsi arī nonāvētu, ir tad tu manu spēku rokā nedabūtu, nonāvētais vērsis pārvērstos par pīli gaisā. Un, ja tu arī pīli spētu noķert un nonāvēt, ir tad tu manu spēku rokā nedabūtu, nonāvētā pīle pārvērstos par olu un iekristu jūŗas dziļumos."

   Tā, nu bij meičai ziņas rokā, tā pastāsta puisītim - brālītim, brālītis sešspārnim, sešspārnis lācim. Visi nu dodas uz mājām, lai varētu atpūsties un sataisīties uz rītdienas darbiem. No rīta lācis pirmais kājup. Viņš modina brāli, sešspārni, vanagu, vēzi un saka tā: "Ceļaties, laiks pie darba doties, jo šodien mums visiem pietiks, ko strādāt."

   Neviens arī nekavējās - visi devās uz klints kalnu. Bij gan, ko ņemties, tomēr puspavakarē klintis bij izplēstas un briesmīgais vērsis nonāvēts. Bet, tikko vērsis pagalam, te žvikt! pīle no vērša ārā un gaisā augšā. Kā šī gaisā, tā vanags pakaļ un noplēš uz rāvienu. Bet tikko pīle pagalam, te pļunkt! ola no pīles ārā un pašos jūras dziļumos iekšā. Nu bij vēzim laiks: tas olai pakaļ un velk atspēries no dziļumiem ārā. Līdz ko ola uz sausuma, tā sešspārnis šļakt! sasper olu lupu lupās. Un tai pašā acumirklī saistītais pūķis, simts jūdžu tālumā, izpūš dzīvību. Un tai pašā acumirklī, kur gadījies, kur ne, ērglis atlaižas pa gaisu, līdeka izlec no ūdeņa. Visi trīs - lācis, ērglis, līdeka tagad nokrīt brālim pie kājām un, pārvērzdamies par cilvēkiem, saka tā: "Paldies, ka nāci ar savu sešspārni, ar saviem biedriem mūs no pūķa nagiem atpestīt. Tagad būsim arvienu cilvēki, nu esam laimīgi un līdz ar mums arī tavas māsas, mūsu sievas, laimīgas. Viņas tagad ir ķēniņienes un mēs tie paši ķēniņi, kas senāk. Pūķis mira, mēs dzīvosim. Tik jāsteidzas uz mājām, jo pavalstnieki diezgan pēc mums bēdājušies, un diezgan ilgi gaidījuši."

   "Steigties, steigties!" brālis atbild, "gan jau to panāksiet, bet pēc manām domām būtu šā darāms. Iesim visi pa priekšu pie manām māsām, paņemsim tās un tad dosimies uz nonāvēta pūķa pili, kur daiļā meiča palika. Mums jau jāredz, kur tā paliek, nedrīkstam aizmirst, ka tā bij mūsu lielākā izpalīdzētāja."

   Tā notiek. Visi aizsteidzās uz pūķa pili, meiču apraudzīt. Ak tu manu dieniņu, kur tā bij priecīga. Asaras raudādama puisītim - brālītim, tūlīt gar kaklu. Šņukstēdama, elsēdama meiča saka tā: "Paldies, puisīt, ka mani no pūķa nagiem izglābi. Man pieder liela valsts, ko no sava tēva mantoju, bet ķēniņa šai valstī vēl nav. Esi tādēļ tu mans ķēniņš, es būšu tava ķēniņiene. Šešspārnim turpretim, kā varonim, vajadzētu atkal palikt šinī uzvarētā pūķa pilī. Dzīvot."

   Un nu visi šķīrās: sešspārnis paliek pūķa pilī, vanags aizlaižas, vēzis ielec ūdenī, brālis apņem savu ķēniņieni un aiziet uz savu valsti, visas trīs māsas ar saviem ķēniņiem atkal aizsteidzās uz valstīm.

   Visi bij priecīgi un laimīgi.