"Nu, ja esi pacēlis, tad gādā man to putnu rokā, kam tāda spalviņa izkritusi: ja ne - tad sargies!"
Nu nabaga zirgu puisis raud un guģējas;bet zirgs saka: "Ko nu līdz vairs raudāt. Vaj es neteicu, ka spalviņas dēļ nelabi klāsies. Bet, pagaidi, vēl nekas - klausi tik mani. Rītu ieeji pie kunga un saki, lai liek tādu sprostu uztaisīt cilvēka lielumā, ar atveramām durvīm. Kad sprosts būs gatavs, tad iejūdz mani un aizved sprostu aiz meža pie lielā ezera. Nolieci to uz paša ezera krasta tā, ka vari aiz sprosta paslēpties. Ap pusnakti izlaidīsies no ezera zelta putns un ielaidīsies sprostā. Bet tev tūlīt jāsteidzas sprosta durvis aizcirst, lai zelta putns vairs neaizbēgtu. Es ievilkšos mežā un gaidīšu, kamēr darbs izdevies."

   Tā notiek. Līdz ko zelta putns ielaižas, tā brikt! sprosta durvis cieti un šis rokā. Gan nu spārdās, gan dauzās, ka viss sprosts brīžam valstās, bet nelīdz nekas: ved, kā brāli uz mājam. Pret rīta laiku mežam patlaban izbraucis cauri, jau nāk pret mājam. Te puisim atkal kas jauns: ieraudzījis pašā mežmalā zelta pakavu.

   "Tādas lietas nevar zemē atstāt!"tas iesaucas un iebāž pacēlumu kabatā. Zirgs gan saka, lai nepriecājoties bez laika, pakava dēļ varot klāties diezgan slikti, bet puisim tas viena alga - viņš tik priecājās par savu pakavu.

   Mājās kungs sagaida abām rokām noķerto zelta putnu un smejas vien no prieka;pat puisi tas apkampj priekos un apdāvina bagātīgi.

   Zelta pakavu puisis noliek apakš savas gultas un nesaka nevienam, ko pacēlis. Tomēr ko līdzēja visa slēpšana: līdz ko vakars - zelta pakavs sāk tik spoži spīdēt, ka visa istaba gaišāka nekā dienā. Kungs, to zināt dabūjis, tūlīt pie puiša iekšā.

   "Ja vari man to zirgu pārvest, kam zelta pakavs nokritis - tad atdodu tev savu vienīgo meitu par sievu, ja ne - tad lieku tevi pakārt!"