Otrā rītā, itin agri ķēniņa meita, patapuse, steidzas uz mežu avju ganu meklēt. Viņai maz cerības, ka vēl dzīvu atradīs, bet nonākusi pie meža līča, tai bēdas izklīst, jo mežā atskan tās pašas kokles skaņas, kas vakar. Un, re, avju gans iznāk vesels kā rutks ķēniņa meitai pretim. Abi nu ilgi gudro, kā no ķēniņa bardzības izsargāties. Bet, kamēr šie domā gudrot, vecais ķēniņš jau atkal meitai pakaļ. Un šoreiz vēl ar kara spēku. Kur nu slēpties? Ātrumā nabadziņi vairāk nevar nekā sadomāt kā tik bēgt. Nu bēg, nu bēg: šie abi pa priekšu, kara spēks pakaļ. Caur mežu gāja labi, bet otrā meža malā par nelaimi upe priekšā. Tagad bēgļiem būtu klājies nelabi, bet zaļais vīrs, kur gadījies, kur ne, - apsolās nabadziņiem izlīdzēt. Viņš acumirklī uztaisa zaļu tiltu pār upi un pārved abus pāri.

   Ķēniņš ar kara spēku grib arī pār tiltu tikt, bet tilts nozūd priekš viņa acīm. Otrā malā zaļais vīrs saka avju ganam: "Neķīvējies ar ķēniņu, atdodi viņam tagad savu līgaviņu, gan vēlāk pats tev meitu piesolīs. Pacieties ir tu, meitiņa, gan puisītis pārnāks un tevi apņems bez tēva ienaida."

   Labi. Avju gans tā paliek mierā, viņš saka: "Klausies, ķēniņ, netiepšos, neķīvēšos! Še tev tava meita, gan vēlāk man ar labu atdosi."

   Avju gans nu aiziet uz citu pusi un salīgst pie cita ķēniņa kalpot. Otrā gadā šim ķēniņam izceļas karš ar kaimiņa ķēniņu. Avju gans arī aiziet līdz karot. Bet mežā avju ganam piestājās tas pats zaļais vīrs, sacīdams: "Kur tu gribi karot ar savu zobinu. Še tev mans zobins, tad apkarosi visu kara spēku viens pats."

   Avju gans paņem zaļā vīra zobinu un aiztriec ienaidnieku viens pats. Ķēniņš no prieka nezin ko darīt;viņš ieceļ senāko avju ganu par savu pēcnācēju, jo pašam nav ne dēla, nedz meitas. Bet kaimiņa ķēniņš vēl nevar norimt, viņš salasa divreiz tik lielu kara spēku un tad sūta, savu dēlu priekšgalā nolicis, par otram lāgam ienīstajam ķēniņam virsū. Tagad vecajam ķēniņam tīri sirds trīc, jo ienaidnieka karavadonis - kaimiņa ķēniņa dēls - tāds milzis, ka bail: pats tik liels kā siena kaudze un galva kā katls, bet jaunākais ķēniņš tik pasmejas, sacīdams: "Ir kad viņš būtu triju kaudžu lielumā - viena maksa - kad ar savu zobinu cirtīšu, tad šķīdīs."To sacījis, jaunais ķēniņš, senākais avju gans, iziet ienaidniekam pretim. Milzis, pretinieku ieraudzījis, zaimodams uzbļauj: "Knēveli, vaj ir dūšas cirsties? Kausimies divi vien: ja es tevi pārvarēšu, tad tava zeme arī pārvarēta;ja mani pārvarēsi, tad vari manu zemi ņemt!"