Paņēmusi zirgu pie rokas, aiziet taisni uz klātāka meža. Un mežā lapsa sacīja tā: «Taisni koki, greizi koki, taisāties par kamanām!» Trīsreiz tā teikusi — nokrita no gaisa jaunas, smukas kamanas. Nu lapsa iejūdza zirgu jaunajās kamanas un braukāja pa mežu arvienu tālāk un tālāk.

   Brauca, brauca — satika zaķi. Zaķis vaicā: «Kūmiņ, kur tu braukā?»

   «Ņemtu gan, bet tu salauzīsi manas kamanas. Tomei, ja nu tu tik dikti esi izkarsis braukt, tad lieci priekškājas vien kamanās.»

   Zaķis ieliek priekškājas, un nu brauc abi. Gabalu pabraukuši, lapsa saka zaķim: «Ko tu savus zābaciņus tik daudz plēsi, lieci visas četras kājas iekšā!»

   Brauc, brauc tādu gabaliņu — satiek vilku. Vilks lūdzas, lai viņu paved. Lapsa atbild: «Tu esi par daudz liels un smags, salauzīsi manas kamanas, bet manis dēļ divi kājas vari arī ielikt.»

   Vilks ieliek abi priekškājas kamanās — un nu brauc atkal. Pēc vilks ielika otras divi kājas lai kamanās.

   Brauca, brauca tādu gabalu, satika lielu, brūnu lāci. Tas lūdzas: «Mīļais kūmiņ, kaut tu zinātu, kā esmu piekusis! Vai nevari mani kādu gabaliņu pavest?» Lapsa atsaka: «Ielieci tikai divi kājas iekšā, tad jā!» Lācis atbild: «Ja divi vien, tad nav vērts, ka pie tevis eju sēdēt.»

   «Nu!» lapsa beidzot saka.«Tad nāci arī un sēdi!» Bet kas nu notika? Tiklīdz lācis kamanās iesēdās,kamanas tai pašā vietā salūza.

   Neko darīt, nu zaķim bij jāiet mežā koki meklēt, ar ko citas kamanas uztaisīt. Zaķis aizgāja gan, bet iznesa tik tievu žagariņu, ka lapsai nebij ko pārlauzt.