Nu bij jāiet vilkam savā reizā. Vilks iznesa gan resnāku bērzu, bet lapsa apskatījās:tas arī neesot nekāds koks — un pārlauza. Tagad lācis gāja uniznesaresnuozolu,bet arītolapsasacirta.

   Tad lācis sacīja:«Nu, kūmiņ,tagad ir tavareiza!» Lapsa atbild:«Jā, jā, tas viss labi, bet, kad es iešu mežā, jūs manu zirgu apēdīsit. Tādēļ tu, zaķi, apskaties, ja šie manu zirgu ēstu, tad bļauj! Gan es dzirdēšu.»

   Kad nu lapsa mežā bij iegājusi, vilks sacīja uz zaķi: «Nu raugi tu tikai bļaut, tad mēs papriekšu tevi apēdīsim un tad tikai zirgu!»

   Zaķis neatsacīja ne pušplēsta vārda, un pa visiem trim apēda zirgu smalki, kauli vien atlika ar ādu. Bet kaulus viņi sabāza āda, nostādīja zirgu stāvus it kā dzīvu un paši aizbēga.

   Lapsa, mežā iegājusi, sacīja tos pašus vārdus, ko pirmo reizi: «Taisni koki, greizi koki, taisāties par kamanām!» Trīsreiz to izteikusi — nokrita no gaisa jaunas, jaunas kamanas. Lapsa paņēma kamanas un velk no meža ārā. Izvelk, brīnās: kur lācis, vilks un zaķis palikuši? Apkatās vēl, bet neko nemana. Nu viņa ies pie sava zirga, piesitīs trīsreiz pie sāniem — ak tavu brīnumu! — zirgs sakrīt. Apskatīsies labi, redz: zirgs pagalam. Nu viņa neko vairs ilgi nedomā, dzenas bēgļiem pakaļ, panāk tos pie šauras upītes un saka: «Jūs blēži! Jūs jau manu zirgu esat apēduši?» Bet tie tiepjas un tiepjas, ka ne viens, ne otrs neesot vainīgi.

   Tad lapsa ķērās pie gudrības! Viņa saka:«Kas pār šo upi pārlēks otrā malā, tas nebūs vainīgs.»

   Un zaķim pašam pirmajam bij jālec, tā lapsa gribēja. Zaķis atbild: «Es esmu jauns un viegls zēns, māku labi lēkt, es it viegli pārtikšu otrā pusē.»

   Un, labi atkāpies, skries pāri, bet plaukš! Iekrīt upē un noslīkst. Tāpat ar vilku un lāci notika: tie arī noslīka. Bet nu lapsai reiza lēkt. Šī domā: «Es jau gan esmu laba lēcēja, un, ja tomēr iekritīšu, ir tad liela nelaime nebūs, esmu laba peldētāja » To sacījusi, lapsa lēca pāri, bet - kas bij, kas nebij - iekrita tāpat ka zaķis, vilks, lācis un noslīka.