«Tev jāpaliek par lūsiņu un jāskrien viss mūžs pa mežu.»

   Jaunā sieva palikusi par lūsiņu un aizskrējusi. Vecene atvedusi savu meitu un ieguldījusi jaunās sievas gultā. Pārnācis mājās kungs un gribējis sievu apsveikt, bet vecene nelaidusi klāt:

   «Ko nu, kungs, viņu traucēsiet, viņa ļoti slima.»

   Kungs netraucējis arī, bet brīnījies un bēdājies - mazais brēcis vienā brēkšanā.

   Reiz auniņš sacījis sulainim:

   «Uzsien to bērniņu man uz radziņiem, es viņu panēsāšu.»

   Sulainis uzsējis, un auniņš aizskrējis mežmalā, sakūris uguni un saucis:

   «Lūsiņ, lūsiņ, tavs bērniņš gauži raud, tavs vīriņš grūti pūš!»

   Atskrējusi lūsiņa, nobridusies līdz pusei rasā, nometusi lūša kažociņu, un sulainis redzējis viņā bērniņa māti. Viņa pabarojusi bērniņu un teikusi:

   «Rīt tu, brālīt, sauc stiprāk, es būšu tālāk aizskrējusi.»

   Viņa uzsējusi bērniņu auniņam uz radziņiem, uzmetusi sev lūša ādiņu, palikusi par lūsiņu un ieskrējusi mežā. Auniņš pārnesis bērniņu mājās.