Bērns visu dienu gulējis mierīgs, bet vakarā brēcis vienā brēkšanā. Auniņš prasījis atkal, lai uzsien viņam bērniņu uz radziņiem. Sulainis uzsējis un pats steidzies uz mežmalu. Auniņš iekūris uguni un sācis saukt lūsiņu:

   «Lūsiņ, lūsiņ, tavs bērniņš gauži raud, tavs vīriņš grūti pūš!»

   Atskrējusi lūsiņa, nobridusies rasā, nometusi kažociņu un teikusi:

   «Rīt, brālīt, man būs pēdējais vakars, tad es vairs neatnākšu.»

  Pabarojusi bērniņu un atkal aizskrējusi. Auniņš pārnesis bērnu mājās. Visu nākamo dienu bērns gulējis, bet vakarā kliedzis atkal. Auniņš atkal lūdzis sulaini, lai uzsien bērniņu uz radziņiem, viņš panēsāšot. Bērns apklusis brēkt, un auniņš aizskrējis ar viņu uz mežu.

   Sulainis pasaucis kungu un vedis viņu rādīt, kur atrodas viņa sieva. Abi aizgājuši mežmalā, un kungs dzirdējis, kā auniņš sauc lūsiņu. Viņa atskrējusi - nokususi un nobridusies rasā. Kad tā nometusi lūša kažociņu, kungs ieraudzījis savu sievu. Viņš saķēris sievu un turējis aiz pleciem. Sieva palikusi par visādiem briesmīgiem zvēriem, bet viņš tomēr nelaidis to vaļā. Beigās viņa palikusi par sausu zaru. Kungs pārlauzis zaru un pārsviedis pār plecu. Atgriezies atpakaļ, tas aiz muguras ieraudzījis savu sievu.

   Laimīgi visi gājuši mājās. Kungs licis abas raganas nomaitāt. Līdz ar vecās raganas nāvi zudusi burvība, un auniņš palicis par cilvēku. Tagad visi svinējuši lielas dzīres un priecājušies. Visi kopā dzīvojuši laimīgi.