Pilsētnieki samaksājuši, puisis nolicis abru stāvus, izpurinājis kaimiņa saimnieku ar visu maizes drānu no abras ārā un uzsaucis: "Se! mežā - se!"

Kaimiņa saimnieks izvēlies no abras tik miltains, tik balts, kā līpiņš un aizlaidies uz mājam, kā tauriņš. Pilsētnieki gan saukuši: "Ķer balto velnu! Ķer balto velnu!", bet rokā tomēr nedabūjuši.

Mājās iedams, puisis nočukstējis pats pie sevis: "Nu taču kaimiņa saimniekam būs pieticis? Nu jau liks mani mierā? Taisnība, taisnība -man tagad divējāds labums: miers un nauda. Desmit dukātus atdošu par abru un desmit paliks, ko kāzas darināt."
Bet puisis par velti bij sapņojis no miera. Trešā dienā pēc šā lēruma noticis jauns lērums. Un kā tas gadījies: puisis aizgājis uz pļavu pļaut un neturējis ne prātā, ka kaimiņa saimnieks varētu atkal uzklupt. Bet kas to deva. Puisis, izkapti brucinot, tāpat pacēlis acis un ieraudzījis: jaunais velns atkal velkas pie viņa līgavas. Nosviedis izkapti un laidies uz mājam. Kaimiņa saimnieks, puisi pamanīdams, šo reiz ielecis knaši pelu mucā un uzrāvis vāku virsū. Puisis ieskrējis iekšā un dusmās uzprasījis: "Kur diedelnieks palika?"

Līgava neteikusi nekā, tik pamirkšķinājusi ar acīm, lai meklē pelu mucā. Puisis nu lūdzis savam saimniekam, lai pārdodot pelu mucu viņam. Saimnieks par jokiem noprasījis pieci mucas alus, bet puisis nejokojies, viņš teicis: "Kad miestiņu būšu iztecinājis, tad dabūsi!"

   To sacījis, puisis vēlis pelu mucu uz pirti un taisījies miestiņu tecināt. Jau atnesis vienu nēsi karsta ūdens un patlaban gribējis pelu mucai virsu liet, te kaimiņa saimnieks mucā sācis lūgties, lai neplucinot viņu - viņš būšot tūlīt atvest desmit mucu miestiņa - lai laižot ārā, lai piedodot, nebūšot nekad tā vairs darīt. Labi, puisis bijis ar mieru. Kaimiņa saimnieks atvedis desmit mucu miestiņa. Piecas atdevis savam saimniekam, piecas paturējis uz savām kāzām. Tagad puisis domājis: "Nu, patiesi man reiz miers - tik svēti apsolījās."