Bet kas to deva.

   Zināms, pa dienu kaimiņa saimnieks tiešām vairs neuzdrošinājies puiša mājās rādīties, bet nu tas izgudrojis pa novakariem. Puiši pēc dienas darbiem mēdz tūlīt garšļaukus likties un aizmigt, bet meitām tā nav: tām vēl šis tas ko nokopties, tās mūžam aiziet vēlāku gulēt. Šo pastarpu kaimiņa saimnieks nu bij izraudzījis.

   Atposis jau vienu vakaru pie puiša līgavas, otru tāpat. Līgava no rīta pateikusi puisim. Puisis zobus vien griezis un gudrojis, kā nu atkratīties no diedelnieka. Beidzot tas sadabūjis no kādas vecenītes melnuma zāles. Ar šīm zālēm tas bij nodomājis kaimiņa saimnieku dziedināt. Viņš klusītiņām izracis uz to teku, kur kaimiņa saimniekam jānāk, dziļu bedri. Bedrē ieliks lielu mucu;mucu piepildījis ar ūdeni un piemaisījis klāt melnuma zāles, tad pārsedzis mucu ar segu un nolīdzinājis teku, ka ne manīt ne redzēt, kas apakšā.

   Un nu bijuši joki.

   Kaimiņa saimnieks, novakarēs pie puiša līgavas līzdams, iekritis pār galvu melnajā šķidrumā. Nabadziņš pieķēries pie mucas malas un bļāvis, lai glābjot. Saskrējuši ļaudis un izglābuši. Bet, kur nu tādu likt - melns kā velns. Gan mazgājuši, gan trinuši, lai visa āda nolūp, bet nekā: tās bijušās tādas zāles, ko nemūžam nomazgāt. Bijis jāpaliek melnam līdz kapa malai.
   Puisim turpretim nu bijis reiz miers.

   Tas apņēmis savu līgavu un dzīvojies smiedamies.