Citreiz kāds saimnieks gājis ar savu dēlu medīt, pie kam aplenkuši vilku. Dēls dzenās vilkam pakaļ, bet vilks ielien kādā alā un nozūd. Bet dēlam dūšas diezgan, viņš lien alā pakaļ un atron vilka vietā Meža brīnumu. Meža brīnums izved dēlu no alas un saka tā: "Dēliņ, to vilku nešauji, es tev labāk parādīšu citu medījumu."

   Kamēr šie tur tā čalo, tēvs arī pienācis. Meža brīnums saka ir tēvam, lai to vilku vairāk nemeklējot;bet tēvs aizkrāpj Meža brīnumu uz savām mājam, ieviļ pagrabā un aizbultē durvis. Bet, kamēr vecais domā aizskriet ķēniņam pavēstīt, lai nāktu noķerto Meža brīnumu skatīties, tamēr dēls atbultē pagraba durvis un izlaiž Meža brīnumu ārā. Meža brīnums aiz pateicības iedāvina dēlam trīs ābolus: sudraba, zelta un dimanta.

   Atnāk nu tēvs atpakaļ ar ķēniņu, Meža brīnuma nav vairs.

   Otrā dienā dēls svaida savu sudraba ābolu un kaitina ķēniņa Vecāko princesi. Princese, to redzēdama, saka: "Puisīt, ko nu ar tādu patīkamu ābolu malties? Atdod labāk man viņu."

   "Atļauji man pie savām durvīm izgulēties, tad ābols būs."

   Labi - šis atvēl.

   No rīta dēls atkal svaida savu zelta ābolu un kaitina ķēniņa viduvējo princesi. Princese, to redzēdama, saka: "Puisīt, kā nu ar tādu patīkamu ābolu malties? Atdod labāk man viņu."

   "Atļauji man savā istabā izgulēties, tad ābols būs." Labi - šī atvēl.

   No rīta dēls atkal svaida savu dimanta ābolu un kaitina ķēniņa jaunāko princesi. Princese, to redzēdama, saka: "Puisīt, kā nu ar tādu patīkamu ābolu malties? Atdod labāk man viņu."

   "Atļauji man savā gultā dienasvidū izgulēties, tad ābols būs."

   Labi - šī atvēl.