«Vai tev neteicu, lai būrīti neņem! Kāp mugurā, aiznesīšu tur, kur tas zirgs ir. Tas zirgs būs patīkams, iemaukti vēl jo patīkamāki. Tomēr klausi mani: tos iemauktus neņem, paņemi zirgu un vedi to tūdaliņ ārā!»

   Te muļķītis apsolās, bet tur tam citāds prāts:

   «Kā lai zirgu bez apaušiem jāju - ņemšu abus.»

   Bet zirgs bijis ar zelta stīgu pie ķēniņa gultas piesiets. Līdzko šis nu apaušus ņem, te ķēniņš atmostas un liek saviem sargiem to saķert. Par sodu ķēniņš uzliek muļķītim tādu ķēniņa meitu uzmeklēt, kas tik daiļa kā viņa bilde pie gultas. Te nu bija - zirgu ņemdams, dabūja pie diviem meklētiem vēl trešo meklējamo klāt. Noiet pie vilka. Vilks rājas:

   «Vai tev neteicu, lai apaušus neņem! Es tevi gan aiznestu ir tur, kur tāda ķēniņa meita mājo, bet ko līdz - tu jau mani neklausi!»

   «Nesi, nesi - klausīšu, klausīšu!»

   «Nu, tad labi, kāp man mugurā. Tā ķēniņa meita būs daiļa jo daiļa, bet viņas lakats vēl desmitreiz pārāks. Tomēr - klausi mani - lakatu neņemi, paņemi meitu un vedi to tūdaliņ ārā!»

   Šoreiz muļķītis apsolījās, šoreiz arī izdarīja. Nu vilks saka muļķītim:

   «Tas labi, ka mani klausīji, bet nu aizvedi ķēniņa meitu ķēniņam un nedodi ātrāki, kamēr viņš tev to zirgu ar visiem iemauktiem atļauj trīsreiz ap pili izjāt. Ķēniņa meitu arī paņemi uz zirga līdz. Kad trešo reizi ap pili jāji, tad piešauj zirgam un atbēdzi ar meitu pie manis. Zirgs skries vēja spārniem, viņi tevi nenoķers.»