Muļķītis pāriet un domā tā klusu pie tēva ielīst, bet, tikko šis sētā, te zirgs zviedz, putniņš dzied un ķēniņa meita pretim ap kaklu. Muļķītis nu izstāsta tēvam, ko gudrie viņam darījuši. Tēvs dusmās padzen gudros brāļus pasaulē, pasniegdams tikai katram spieķi, bet muļķīti vecais apkampj, asaras birdinādams, jo tikai caur viņu tas atdabūjis acu gaišumu.

   Muļķītis tagad nodzer ar ķēniņa meitu priecīgas kāzas un tad jāj sievastēvu apsērst. Sievastēvs, tādu sudraba zirgu zelta krēpēm ieraudzīdams, sagaida jauno pāri lielākā godā un ieceļ znotu par ķēniņu. Jaunais ķēniņš ataicina veco tēvu pie sevis dzīvot, un tā tie dzīvo vēl šodien laimīgi.

   Vēlāk ieronas arī vecais, sirmais vilks. Jaunais ķēniņš domā, ka sērst atnācis, bet vilks atbild:

   «Nenācu sērst, bet nācu pēc sudraba zirga un zelta putniņa. Tu esi caur tiem laimīgs ticis, atdosim tādēļ tos ķēniņiem atpakaļ, lai viņi uz mums neskumst.»

   Jaunais ķēniņš ar to pilnā mierā.