Muļķītis tā dara, muļķītim izdodas brangi. Nu sirmais vilks saka:

   «Tas labi, ka atkal mani klausīji. Tagad iešu ar ķēniņa meitu uz priekšu, tu jāji atpakaļ pie ķēniņa un saki, ka ātrāki zirgu neatdosi, kamēr viņš tev to putniņu ar būrīti apgādās. Ķēniņam būs zirga žēl, viņš labāki no pirmā ķēniņa zelta putniņu atpirks nekā savu sudraba zirgu zelta krēpēm pazaudēs. Kad putniņš apgādāts, tad paņemi putniņu, paņemi būrīti un lūdzies beidzamo reizi zirgu trīs reizes ap pili izjāt. Viņš to vēlēs, bet, trešo reizi ap pili jājot, piešauji zirgam un atlaidi ar visu putniņu pie mums šurp.»

   Muļķītis tā dara, muļķītim izdodas brangi. Tagad tas bagāts vīrs: putniņš, zirgs un ķēniņa meita. Vilks pavada viņu no meža ārā un atšķiras, sacīdams:

   «Dzīvo nu laimīgs, bet nepiemirsti mani!»

   Tā jādams, tas satiek savus abus brāļus bešā uz mājām nākam. Šie no skaudības nokauj muļķīti, paņem putniņu, zirgu, ķēniņa meitu un pieteic, lai sakot tēvam, ka viņi visus trīs atraduši, ja ne, tad nokaušot ir ķēniņa meitu pašu.

   Muļķītis tā guļ apakš žagaru čupas trīs dienas, trīs naktis. Te trešās dienas vakarā sirmais vilks klāt. Viņš apošņā nokauto: beigts kas beigts. Nu, kad tā nekustas - cels uz muguras un stieps līdz svētajam avotam. Iesviež vienreiz avotā, apmazgā - jau pakustina mazo pirkstiņu, iesviež otrreiz, apmazgā - jau dvašo, iesviež trešoreiz, apmazgā - jau dzīvs, tomēr tik nespēcīgs, ka ne pagalam uz kājām stāvēt. Nu sviedīs ceturtoreiz, apmazgās, jā - iet kā zirgs. Muļķītis nu nezin, kā vilkam tencināt, bet sirmais tik atbild:

   «Ko nu tencini, labāk steidzies tik uz mājām, jo rītu tavs vecākais brālis grib ar ķēniņa meitu kāzas svinēt.»