Kādam kungam bijis brīnum čakls puisis: pa dienu strādājis, pa nakti gājis zvejot, jo kungs bijis ļoti kārs uz zivīm. Tādam labam puisim kungs apsolījis arī labu sievu.

   Kādu dienu tas prasa: "Saki man taisnību, vaj gribi precēties?"

   "Gribu gan, bet pie manis neviena nenāk. Biju nodomājis tur kaimiņa saimnieka meitu, bet tēvs ne dzirdēt."

   Kungs nu atsauc saimnieku uz muižu un noprasa itin īsi: "Vaj dosi savu meitu manam puisim jeb ne?"

   "Kad jau, cienīgs lielskungs, pavēli, tad jādod."

   "Nu tad labi, -nākošu svētdienu kāzas."

   Otrā gadā tai pašā dienā jaunais vīrs atkal iet zvejot, bet izvelk tik divas zivis: vienu priekš sievas, otru priekš sevis. Sieva viņam prasa, ka tik vien esot laimējies, bet viņš atteic: "Nekas, sieviņ - katru dienu māte raušus necepj, iešu rītu, gan tad laimēsies citādi."
Aiziet otrā dienā: izvelk trīs zivis. Bet, kā šis pēc trešās zivs sniedzās, tad gaisā sveša balss sauc: "Trešo zivi dodi tam, ko neesi mājā pametis!" Acumirklī viņš nesaprot, bet pāriet mājā, nu nāk pie jēgas - mājā jauns dēls piedzimis.

   Pēc gadiem, kad dēls jau izaudzis, toreizējais zvejnieks atkal zvejo turpat un izvelk trīs zivis. Kā nu domā pēc trešās zivs sniegties, tā tāda pate sveša balss sauc: "Rītu ap šo laiku vajaga tavam dēlam te šinī vietā būt!"