Te kādu dienu, jaukā laikā, kur jūra tik rāma kā spieģelis, viņš notāļu izdzird runājam un strīdamies. Vientuļnieks paceļ acis un noblenž tāļu, tāļu uz jūru laiviņu tuvojamies. Laiviņa nāk arvienu tuvāk, arvienu tuvāk, kamēr jau tik tuvu, ka var sadzirdēt, ko tur laba runā. Ko nu runā - strīdās uz postu. Beidzot laiviņa pienāk pie salas krasta un pietura. Trokšņotāji nu izkāpj ārā un, ieraudzīdami šo tur, paliek itin priecīgi, sacīdami: "Ta ta brangi, ka tevi satikām! Še tev vienas kurpes, ar kurām vari aiztikt par ūdeņu ūdeņiem, viens kažoks, kuru apvilcis, vari pārredzēt visu plašo pasauli, viena niedrīte, ar kuru vari tūkstoš velnus apsist. Šo treju lietu dēļ mēs jau blandamies pār jūru septiņus gadus laiviņā. Tagad diezgan esam izplūkušies - ņemi tu tās, lai dabujam reiz mieru."

   Viņš apvelk kažoku un tūlīt redz to pili, kur mocīts. Ko nu gaidīt - grūž, kurpēs iekāpis, taisni projām un apsit ar niedrīti visus trejgalvjus, sešgalvjus un deviņgalvjus. No rīta pelēkā vārna pārvērtusēs par daiļu meiču. Viņa apķerās savam glābējam gar kaklu un saka tā: "Paldies, ka mani izglābi! Es esmu ķēniņa meita, un citu rīt, saulītei lecot, šī velnu pils nogrims. Bet tai vietā izcelsies liels pilsēts ar divreiz tik skaistu pili. Tā mana tēva pils. Steigsimies tagad ārā uz viņu pakalniņu un noskatīsimies, kas te notiks."

   Jā, no rīta, saulītei lecot, velnu pils verdēdama noiet lejup un tai vietā izceļas varens pilsēts ar tūkstošiem ļaužu.

   Dēls nu apprec ķēniņa meitu un paliek pilsētā par ķēniņu.