Labi - dēls aiziet. Līdz ko labi aiziet, te atbrauc pa gaisu pelēkā vārna spožā karitē, ieceļ dēlu iekšā un aizved dēlu pa gaisu vien lepnā, lepnā pilī. Pils priekšā vārna saka: "Te tev trīs naktis grūti klāsies, bet pacieties tik, nesaki ne pušplēsta vārdiņa - tad ies labi!"

   Tā arī bija - naktī ienāk velns trijām galvām un moca šo tīri nost. Bet viņš ciešās, zobus sakodis, un nesaka ne vārdiņa. No rīta vārnai jau galva balta. Otrā naktī ienāk velns sešām galvām un moca to vēļ diktāki. Bet viņš ciešās, zobus sakodis, un nesaka ne vārdiņa. No rīta vārnai jau mugura balta. Trešā naktī ienāk velns deviņām galvām un moca tik briesmīgi, ka tīri dzīvība sprāgst pa muti ārā. Viņš, nevarēdams vairs izturēt, iesaucās: "Vai Dieviņ, kur grūti!" To vārdu dzirdot, visi mocītāji pazūd kā spaļi. Vārna ieskrien iekšā, viscaur atkal pelēkā, kā bijuse, un saka: "Vaj tu nevarēji vēl to mazo brītiņu izturēt - viss būtu labi bijis. Tagad kāpi man mugurā, es tevi aiznesīšu uz kādu pilsētu, tur tu salīgsi pie kāda kunga par puisi. Tik sargies, dzīvo godīgi, jo tie tevi slepeni kārdinās uz visādiem nedarbiem. Viņi itin labi zinās, ka tagad pilsētā mīti."

   Kādu laiku dēls dzīvo itin godīgi pie kunga. Te uz reizi tas nevar nociesties - jānozog kungam zelta gredzens. Kungs liek bezgodi pie kārtavām vest. Noved pie kārtavām. Te vārna klāt un sauc: "Kad jūs to cilvēku pakārsiet, tad dzīvas ugunis jūs saēdis!"

   Visi, to dzirdēdami, sabīstas un skatās, kur tad tāda balss atskanējuse. Bet, kamēr šie domā skatīties, te vārna klāt, paņem noziedznieku uz muguru un aiznes to uz svešu, svešu jūras salu. Tur nav vairāk nekā, ko ēst, kā zaļas sēnes, zaļas ogas un nav neviena cilvēka, ko parunāt. Nabadziņš grauž tās pašas zaļas sēnes un sērojās pēc tēva un pēc mīļām mājam.       Tomēr kā tikt?