Jaunam puisim nomiruši tēvs un māte un viņš gājis pasaulē darbu un laimi meklēt. Tā iedams viņš saticis vienu vīru, kas gājis pa ceļu, bet pie kājām viņam bijuši piesieti dzirnavu akmeņi. Puisis brīnēdamies prasījis: "Kam tu tādus smagus akmeņus pie kājām sien?"

   "Ja man nebūs smagu akmeņu pie kājām, tad es vairs nevarēšu uz vietas palikt. Mazā brīdī es izskriešu visu pasauli."

   "Iesim labāk kopā laimi meklēt!"

   Skrējējs ir ar mieru un nu iet abi divi tālāku. Ejot viņi satiek vīru, kas rauj kokus ar visām saknēm laukā. Puisis prasa: "Ko tu tur dari?"

   "Lasu mātei žagarus."

   "Vai nenāksi mums līdzi laimi meklēt?”

   Kokurāvējs ir ar mieru un nu iet visi trīs tālāku. Ejot satiek atkal vienu vīru, kas pielicis lielu garu plinti pie vaigiem un taisās šaut, bet šie neredz nekāda zvēra, ko šāvējs gribētu šaut. Puisis viņam prasa: "Ko tu tur par velti šaun, ka neredz ne zvēra, ne putna?"

   "Es gribu nošaut vienu odu, kas aiz desmit verstēm laižas ap ozolu."

   "Nāc mums labāk līdzi laimi meklēt!"

   Šāvējs arī iet. Tā ejot viņi redz, ka griežas trīs vējdzirnavas, bet gaisā nejūt nekāda vēja. Pēdīgi viņi ierauga, ka grāvmalā ir atgūlies viens vīrs, kas pūš pa vienu nāss caurumu, bet otru ir aizbāzis ar lupatiņu. Puisis tam atkal uzprasa: "Ko tu tur dari?""Griežu vējdzirnavas."

   "Kādēļ tad esi vienu nāsi aizbāzis?"

   "Ja es pūstu ar abām nāsīm, tad dzirnavas izputētu."

   "Tad jau tu varētu iet ar mums kopā laimi meklēt."