Jaunākais brālis nesaka nekā. Te pēc brīža Putnu Bubulis atkal žēli, žēli saka: "Visi var gulēt, es tik ne. Vaj tad te nav nevienas dvēselītes, kas sacītu tos vienīgos vārdus: „Putnu Bubuli, ej gulēt!”?”

   Jaunākais brālis nesaka nekā. Te pēc brīža Putnu Bubulis sāk raudāt un elsēdams, šņukstēdams saka: "Visi guļ, man tik jāpaliek nomodā. Vaj tad te nav nevienas dvēselītes, kas sacītu tos vārdiņus: „Putnu Bubuli, ej ir tu gulēt!”?”

   To dzirdot, jaunākais brālis nevar vairs ilgāki nociesties. Viņš patlaban grib tos vārdus sacīt. Te par laimi Putnu Bubulis apnicis ielec zelta sprostā. Līdzko šis sprostā, tā jaunākais brālis tūlīt apķer un labāk nesaka vis tos vārdus. Sprostā Putnu Bubulis labi apskatās. Beidzot, kad neviena ne dzird, ne redz, tad mierīgi iebāž knābli spalvās un aizmieg.
   Jaunākais brālis lēni, lēni izlien no zāles un viegli, viegli sniedzās caur sprosta durtiņām pēc gredzentiņa. Līdz ko ar labo roku gredzentiņš no kreisās kājas naga nomaukts, tā tūlīt ar kreiso roku krapts sprosta durtiņas ciet. Putnu Bubulis tūlīt nomodā un plēšās, un spārdās, un lec, un brēc slimāki, nekā uz postu. Ilgi, ilgi tas nopūlas. Tik, gaismiņai svīstot, sāk aprimt un tad, galvu nolaidis, saka: "Tu man gredzenu noņēmi, tev tagad piederu!"

   "Bet saki man, Putnu Bubuli, kur mani brāļi palikuši?"

   "Abi bērzi tev blakus, tie tavi brāļi!"

   "Bet saki man, Putnu Bubuli, kas tie citi bērzi par radījumiem?"

   "Tie citi bērzi arī ir cilvēki."

   "Bet saki man, Putnu Bubuli, kā lai viņus atdzīvinu?"

   "Ej dziļāki bērzu birzē iekšā un apskaties labi, tur būs čupa smilšu. Ja no šīm smiltīm katram bērzam trīs saujas uzbērtu, tad bērzi pārvērstos par cilvēkiem."