Labi. Pa priekšu jaunākais brālis atdzīvina savus brāļus, un brāļi palīdz ir citus atdzīvināt. Bet, kad šie pa trijiem vien nevar galā tikt, tad ir citi atdzīvinātie palīdz smiltis nest, un nu ātri jo ātri nozūd viens bērzs pēc otra, kamēr visa birze atdzīvināta un kamēr viss dārzs no ļaužu drūzmas čum un kust. Visi saiet jaunākajam brālim apkārt un no prieka nezin paši, ko darīt. Bet jaunākais brālis domā atdzīvinātos vēl vairāk iepriecināt. Viņš uzstāj Putnu Bubulim, ariģ viņš vēl tā māk dziedāt, kā vakar vakarā dziedājis. Putnu Bubulis dzied vaļā. Ak tavu balsu!

   Pēc trim dienam visi šķirās - brāļi iet uz savu pusi, citi atdzīvinātie - uz savu. Pašā dienasvidū mūsu trim brāļiem jāiet gar jūrmalu. Vecākie brāļi grib tāļāk iet, bet jaunākais nejauki piekusis. Tas atgulstas jūrmalā un drīz piemieg. Abi vecākie brāļi, to redzēdami, norunā Putnu Bubuli nozagt un jaunāko brāli, glābēju, jūras viļņos iemest. Kā runājuši, padarīja. Putnu Bubulis nu bij šiem nagos, bet gredzentiņš neģēļiem aizšāvās, tas palika jaunākajam brālim uz pirksta. Vecākie brāļi pāriet mājā pie tēva un stāsta lieliskām, kā viņi Putnu Bubuli dabūjuši, kā meklējuši, kā pūlējušies, bet, kur jaunākais brālis, to nezinot.

   Viņi cerēja no Putnu Bubuļa lielas lietas, bet Putnu Bubulis bez gredzentiņa neklausa ne šādai, ne tādai pavēlei, tik stāv, galvu nodūris.

   Tā tas nu paliek labu laiku. Vecākie brāļi dzīvo pie tēva bez sirdēstiem, un vecais tēvs, sava jaunākā dēla atminēdamies, laiku pa laikam gan izraudās, gan nožēlo. Tomēr ko tur darīt? Bet vecais raudāja velti, jo viņa mīļais dēls nebij vis noslīcis jūras vilņos, bet bij aiznests uz ūdens meitu vieglajām rociņām jūras valdnieces skaistajā dzintara pilī. Jūras valdniecei skaistais jauneklis patīk, tā apprec viņu. Abi dzīvo laimīgi. Te kādu dienu ūdens meitas pavēsta, ka sadzirdējušas veco ķēniņu gauži raudam. Dēlam vecā ļoti žēl, viņš knaši apņemas uz kādām dienam dzintara pili atstāt un veco tēvu iepriecināt. Tas paberzē Putnu Bubuļa gredzentiņu. Acumirklī gredzentiņš pārvēršas par zelta tiltu no dzintara pils līdz tēva pilij.

   Tēvs, ieraudzīdams dēlu sveiku, veselu, nezin no prieka, ko darīt. Arī Putnu Bubulis tūlīt sāk dziedat un ķēniņam izteikt, ko vecākie dēli jaunākajam nodarījuši. Šie nokrīt tēvam, nokrīt ir jaunākajam brālim pie ceļiem un lūdzas žēlastības. Jaunākajam brālim mīksta sirds, viņš piedod un palīdz vēl tēvu lūgt, lai arī tas no savas puses piedotu.

   Trīs dienas jaunākais dēls tēva pilī ciemojās, trīs dienas savu laimi daudzināja. Bet ceturtajā dienā, saulītei lecot, paņēma Putnu Bubuli un atgriezās dzintara pilī atpakaļ. Dzintara pils vārtus atdarot, zelta tilts nozuda un atkal pārvērtās par gredzentiņu.