Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Septiņi ķēniņa dēli
Teicējs: Māris Olte
Bet nu tik bij joki. Līdz ko sievas to sadzirdēja, ka vīriem jāiet līdz cietumā, tā visas sešas ārā un nu pilnā kaklā, lai laižot vaļā, lai laižot vaļā, viņas būšot teikt, kur brālis iegrūsts. Labi. Kad nu viss bij izstāstīts, tad kara spēks, seši viltnieki blēži ar visām sievām un pats vecais tēvs dodas uz lāču alu jaunāko brāli meklēt. Neviens vairs neticēja, ka viņš vēl pie dzīvības. Bet, aizgājuši tur, visi pārbrīnījās - lāču alā pils, un pilī jaunākais brālis vesels kā rutks. Viņa sieviņa raudāja, to ieraudzīdama, prieka asaras, bet vecais tēvs raudāja gan prieka, gan bēdu asaras. Jaunāko dēlu ieraudzīdams, to pārņēma prieks, bet vecākos dēlus - tādus neģēļus - uzskatīdams - bēdas atkal nezināja kur rimties. Beidzot vecais saka: "Jūs, seši neģēļi, nost iz manām acīm, bet tu, manu dēliņ, paliksi pēc manas nāves par ķēniņu. Tu esi pelnījis, lai tev labi klātos."
Seši brāļi, to dzirdēdami, palika bāli kā līķi. Viņi apkampa tēvu, apkampa jaunāko brāli un lūdzās, lai piedodot. Jaunākais brālis piedeva tūlīt, bet tēvs neļāvās nemaz pielūgties. Beidzot krita ir jaunākais tēvam klāt par brāļiem lūgdams, kamēr tad lielām mokām to piedabūja.
"Tomēr,"vecais sacīja, "par saviem dēliem es jūs gan atkal pieņemšu, bet valsti mantos mans jaunākais!"
Tā nu jaunākajam iznāca divas valstis.