Otrā dienā, pa pašu dienas vidus laiku, jaunākais brālis aiziet uz pili, apbruņojās ar ērzeļa zobinu, pārmij zāļu trauciņus un tad uzbrūk pūķim, nocirzdams ar vienu cirtienu sešas galvas. Pūķis tūlīt uzlec šņākdams, lai ar atlikušām trim galvām vēl laikā iekamptu stipruma zāles un tad savu pretinieku norītu, tomēr vīram neizdevās - karsti kampdams, sakampās nestipruma zāles. Neģēlis gan taisījās nezāles laukā spļaut, bet tas nekā nelīdzēja, spēki bij pagalam un jaunākais brālis noņēma ir tās galvas kā cepures. Un līdz ko briesmonis krita, te visur radās jauna dzīvība: pilsēts pacēlās, cilvēki ņudzēja, lopi gadījās. To redzēdams, jaunākais brālis tīri iztrūkās. Viņš aiztek uz stalli pie ērzeļa. Bet ērzelis priecīgs bez gala, viņš saka tā: "Tu esi vīra vērts! Paldies tev, ka izglābi manu zemi, manu pilsētu, manus ļaudis, manu mantu un mani pašu - trejdeviņās dieniņās palikšu par cilvēku, par šīs zemes valdnieku. Eij, brālīt, tagad uz pili, paņemi manu zobinu par piemiņu un tad dari, kā tev pašam tīkas - vaj nu palieci pie manis dzīvot, jeb dodies uz savām mājām."

   "Nē, draugs, es labāk paņemšu tās septiņas ķēniņa meitas un došos uz savu pusi, jo tēva mājās jau vislabāki klājas."

   "Labi, labi - tik nepiemirsti manu zobinu."

   Jaunākais brālis nu paņem atrastās ķēniņa meitas un steidzas pie brāļiem uz jūras pusi. Septiņas ķēniņa meitas bij priecīgas bez gala, bet brāļi tik raustīja plecus un brīnījās. Patlaban visi bij nokāpuši no klintīm uz kuģi, te jaunākais brālis sasit rokas: "Kur mans dāvinātais pūķa zobins! Tata aizmirsu! Kad tu izčibējis, jāiet pakaļ, to tik atstāt ne."
   Jaunākais brālis aiztek pēc zobina, bet citi brāļi negaida vis viņu. Tie norunā tā: "Brauksim tik projām, lai viņš paliek. Teiksim mūsu sievas tēvam, ka mēs viņa meitas izglābām, mazākais viens tad no mums sešiem dabūs jaunāko māsu par sievu. Un, cik zinām, jaunākā māsa esot valsts mantiniece. Ja tā nedarīsim, tad jaunākais brālis paņems krējumu, mums paliks sūkalas. Un tad vēl: kur tad viņa lielība - viņš tik izglābis, mēs dārzā puvuši, augļus ēduši, no milžiem baidījušies. Tā ja, citādi tā lieta neiet. Tik jāpiekodina jaunākajai māsai, lai tāpat saka, kā mēs. Viņai jāapsolās klusu ciest."
   Kā runāja, tā darīja. Brāļi aizbrauc - jaunākais piekrāpts. Nabadziņš gan atskrien atpakaļ ar pūķa zobinu rokā, bet brāļus ne dzirdēt, ne redzēt. Ko nu? Jāskrien pie ērzeļa. Aizskrien tur, ērzelis saka:    "Es jau tev teicu, nepiemirsti tūlīt zobina paņemt. Tagad eji ārā, tur tu pa kreiso roku ieraudzīsi ābeli ar zelta āboļiem. Norauji trīs āboļus un ienesi man, tik pats neēdi."