Pēc kāda laika atraitne teikuse uz meitu: "Meitiņ, bērniņ, izeij sapūti pavardā uguni - jāuzsilda ēdiens!"

   Meita gājuse. Bet līdz ko bijuse pār slieksni pāri, tā sākuse šķaudīt: ači! ači! Sākuse uguni pūst, bet, kā pūš, tā: ači! kā pūš, tā: ači! kā pūš, tā: ači! Nu skrējuse pie mātes iekšā, teikdama: "Māmiņ, ači! nevaru, ači! uguni, ači! iepūst, ači!"

   "Lai, lai, meitiņ, pāries - atsēdies, pasiti pie krūtīm. Dēliņ, eij tu māsiņas vietā uguni iepūst!"
Izgājis dēls, bet tas pats: līdz ko sācis pūst, tā: ači! un ači! Tas skrējis arī pie mātes iekšā, teikdams: "Māmiņ, ači! nevaru, ači! uguni, ači! iepūst, ači!"

   Māte domājuse: "Tata brīnumi - jāiet pašai!"Izgājuse, bet tāpat: līdz ko sākuse pūst, tā: ači! un ači! Nu māte nomanījuse, ka nabags būs piejokojis. Tādēļ ieskrējuse pie dēla, sacīdama : "Dēliņ, ači! mīļo, ači! ņem, ači! to, ači! balto, ači! kaziņu, ači! un, ači! jāj, ači! pie ači! labdara, ači! lai, ači! nāktu, ači! to, ači! spoku, ači! izdzīt, ači! ko, ači! nabags, ači! ielaidis, ači!"

   Dēls paņēmis balto kaziņu un aizjājis pie labdara. Bijis lielas mokas, kamēr labdaris sapratis, pēc kā jājis. Beidzot labdaris taisījies uz ceļu. Atjājis, - izrēgojies - neko darīt. Gājis iekšā. Bet tikko pār slieksni pāri - labdarim tā pate nelaime klāt. Nu tas atmetis ar roku, sacīdams: "Tas, ači! stiprāks, ači! par, ači! mani, ači! Meklē, ači! pašu, ači! nabagu, ači! rokā, ači! un, ači! lūdzi, tam, ači! lai, ači, atplesti, ači!"

   Neko darīt - atraitne sūtījuse dēlu, lai meklē nabagu rokā. Dēls sameklējis trīs dienas, kamēr nabagu atradis. Nu kritis klāt lūgties, lai nāktu atlaist. Nabags teicis "Iešu gan, bet ja tava māsa nenāks pie manis, tad neatlaidīšu."

   Nabags aizgājis un noprasījis meitai īsi: "Vai nāksi pie manis?”

   Nabags izņēmis no sliekšņa apakšas šķaudāmās zāles un pataisījis visus veselus.