Tagad meita prasījuse: "Nu saki, kādēļ piejokoji mūs visus?"

   "Tādēļ, ka krietno puisi un mani ar bīstakli trenkāji,"nabags atteicis.

   To dzirdēdama, meita kritusi klāt, lūgties: viņa nebūšot vairs nekad tā darīt, lai piedodot un lai nabags atsakoties no precībām.

   Nabags atteicis: "Vaj domā, meitiņ, ka man, vecam vīram, liela vajadzība tevi precēt - labprāt atsakos, bet tad tev manā vietā jāprec tas puisis, ko tu viņdien ar bīstakli aizdzini."
"Labprāt, labprāt!"meita iesaukusēs.

   "Tad labi, rītu viņu atsūtīšu. Bet to tev saku: ja vienreiz tik neklausīsi savam vīram jeb citādāki kā izrādīsi dusmīgu prātu, tad būšu atkal ar šķaudāmo nelaimi klāt."
   Meita apsolījusēs vairs tā nedarīt. Trešā dienā atnācis puisis. Šī bijuse tik mīļa, tik mīļa, kā medus. Noturējuši kāzas un dzīvojuši ļoti laimīgi.