Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Stiprais dēls
Teicējs: Ģirts Timrots
Ilustrators: Anna Pižova
Muižā kungs iedeva dēlam vecu ķēvīti, lai savedot laidarā ūdeni no ezera. Dēls pielēja mucu, bet ķēvīte nevilka tik ātri, kā šis gribēja. Gan stūma, gan vilka — nešķīrās un nešķīrās. Neko darīt — dusmās iegrūda ķēvīti grāvī, likās pats ilksīs un pārvilka ūdens mucu, ka noputēja vien. Muižā kungs taujā: «Kur ķēvīti liki?»
«Kur tad nu liku? Nevīžoja vilkt — iespēru grāvī, ej vien — tur jau viņu atradīsi. Bet dod nu man citu darbu.»
Kungs pavēlēja, ka rītā šam jāiet rijas kult.
Jā, jā, bet tad lai dodot spriguļam auklas ādu. Kungs iedeva veselu vērša ādu. Nu viņš sagrieza ādu sloksnēm, savija visu ādu vienā pašā spriguļa auklā, nocirta resnu, lielu ozolu, pataisīja no ozola resgaļa spriguļa vāli, no pārējā gabala — kātu un tad, rītā rijā aizgājis, pavēlēja citiem kūlējiem seru vienā pašā klājienā izbāzt un tūliņ atkal gulēt likties, jo šis viens pats tikšot galā. Labi, tie likās garšļaukus, un dēls kūla ar lielo spriguli, ka bail bija skatīties. Kūla, kūla — necik ilgi — salmi saberzti vienās pelavās. Kungs, tādu varmāku redzēdams, domāja: «Labi nebūs, ja līdz Jurģiem neraisīšos no tāda vaļā, — jārauga viņu nolietāt.»
Un tai pašā dienā kungs iedeva dēlam trīs vātis, lai aizvedot tur aiz ezera tai lielā mežā muciniekam sastīpot. Bet tai mežā nebija vis mucinieks, tur bija briesmīgi liels lācis, kas katru sastapto gabalu gabalos saplosīja.
Tomēr dēlam ne jausmas par to, viņš iejūdz zirgu, iekrauj vātis, paņem savu spriguli par pātagu un brauc. Pusceļā zirgs — vai atvilcies, vai kas — drusku palika par gausu, dēls mazliet domāja paskubināt un nemaz dikti neuzsita vienreiz ar spriguli, bet zirgs no tā sitiena — kur bija, kur palika, — slapjums vien tai vietā gadījās.
Neko darīt — vilka pats vātis. Bet, līdz labi viņpus ezera, -jau briesmīgais lācis izlec no meža rēkdams, plaukstas sizdams, un metas dēlam virsū. Dēls atkal lēniem soļiem gāja pretim: «Labdien, labdien, mucinieka kungs, ne tik dusmīgi.»
«Kur tad nu liku? Nevīžoja vilkt — iespēru grāvī, ej vien — tur jau viņu atradīsi. Bet dod nu man citu darbu.»
Kungs pavēlēja, ka rītā šam jāiet rijas kult.
Jā, jā, bet tad lai dodot spriguļam auklas ādu. Kungs iedeva veselu vērša ādu. Nu viņš sagrieza ādu sloksnēm, savija visu ādu vienā pašā spriguļa auklā, nocirta resnu, lielu ozolu, pataisīja no ozola resgaļa spriguļa vāli, no pārējā gabala — kātu un tad, rītā rijā aizgājis, pavēlēja citiem kūlējiem seru vienā pašā klājienā izbāzt un tūliņ atkal gulēt likties, jo šis viens pats tikšot galā. Labi, tie likās garšļaukus, un dēls kūla ar lielo spriguli, ka bail bija skatīties. Kūla, kūla — necik ilgi — salmi saberzti vienās pelavās. Kungs, tādu varmāku redzēdams, domāja: «Labi nebūs, ja līdz Jurģiem neraisīšos no tāda vaļā, — jārauga viņu nolietāt.»
Un tai pašā dienā kungs iedeva dēlam trīs vātis, lai aizvedot tur aiz ezera tai lielā mežā muciniekam sastīpot. Bet tai mežā nebija vis mucinieks, tur bija briesmīgi liels lācis, kas katru sastapto gabalu gabalos saplosīja.
Tomēr dēlam ne jausmas par to, viņš iejūdz zirgu, iekrauj vātis, paņem savu spriguli par pātagu un brauc. Pusceļā zirgs — vai atvilcies, vai kas — drusku palika par gausu, dēls mazliet domāja paskubināt un nemaz dikti neuzsita vienreiz ar spriguli, bet zirgs no tā sitiena — kur bija, kur palika, — slapjums vien tai vietā gadījās.
Neko darīt — vilka pats vātis. Bet, līdz labi viņpus ezera, -jau briesmīgais lācis izlec no meža rēkdams, plaukstas sizdams, un metas dēlam virsū. Dēls atkal lēniem soļiem gāja pretim: «Labdien, labdien, mucinieka kungs, ne tik dusmīgi.»
