Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Stiprais dēls
Teicējs: Ģirts Timrots
Ilustrators: Anna Pižova
Bet mucinieks labdienas nepazina — sāka labdiendevēju pluinīt. Nu, kad jau tā, tad dēls arī raudzīs šo atkal pluinīt: sagrāba lāci, ka ne naga nepakustināja vairs, un uzsauca: «Vai tā stīpā mucas? Tūliņ ilksis!»
Un, līdz lācis ilksīs, tā dēls nosēdās uz mucām, uzšāva ar spriguli pāri reižu pa biksām un — tas nebija dievs tēvs — jau pie kunga durvīm māja. Kur to mucinieku tādu likšot? Stīpāt nevīžojot, kauties gribot.
Vai traks! kungs paskatījās pārbijies, lai šis liekot, kur gribot. Labi, dēls piesēja mucinieku zirgu stallī un prasīja citu darbu.
Kungs atbildēja: «Klētī ir maisi ar labību piebērti — aizved tos dzirnavās samalt.»
Viens divi — maisi bij vāģos, mucinieks ilksīs - un dzirnavās klāt.
Iznāk dzirnavnieks pretim: «Ko viņš gribot?» Tā un tā: «Kungs liek teikt, lai šos maisus uz ātrāko samal.» Bet dzirnavnieks — tas bijis pats velns — atbildēja: «Es vis nemalšu labību, bet tevi pašu.»
To sacījis, saķēra dēlu un gribēja stiept dzirnavās. Šis gan papriekšu vēl domā pa jokiem: «Lēnām, lēnām, meldera kungs, ne tik aši!»
Bet velns kā iespēries, demī ka demī šo uz dzirnavu aci, vai runājis vai nerunājis. Nu dēls vairs nenocietās, sagrāba velnu aiz pakauša un pasacīja īsi: «Nāc ilksīs! Es jau redzu, tu gribi kādas reizes pa tāsi.»
Velnu nu ieslēja ilksīs un mucinieku aizmetināja priekšā. Tad dēls uzsēdās uz vezuma un sāka savas kožiņas grandīt ar brango spriguļa pātagu: divas reizes klāja gar sleju velnam, vienu reizi muciniekam — viens divi — pie kunga mājā. Kas tie te par dzirnavniekiem, kas par muciniekiem esot? Neviens darbu nedarot, šam tikai šito dēļ jādiedelē vien esot, lai labāk dodot citu darbu.
Un, līdz lācis ilksīs, tā dēls nosēdās uz mucām, uzšāva ar spriguli pāri reižu pa biksām un — tas nebija dievs tēvs — jau pie kunga durvīm māja. Kur to mucinieku tādu likšot? Stīpāt nevīžojot, kauties gribot.
Vai traks! kungs paskatījās pārbijies, lai šis liekot, kur gribot. Labi, dēls piesēja mucinieku zirgu stallī un prasīja citu darbu.
Kungs atbildēja: «Klētī ir maisi ar labību piebērti — aizved tos dzirnavās samalt.»
Viens divi — maisi bij vāģos, mucinieks ilksīs - un dzirnavās klāt.
Iznāk dzirnavnieks pretim: «Ko viņš gribot?» Tā un tā: «Kungs liek teikt, lai šos maisus uz ātrāko samal.» Bet dzirnavnieks — tas bijis pats velns — atbildēja: «Es vis nemalšu labību, bet tevi pašu.»
To sacījis, saķēra dēlu un gribēja stiept dzirnavās. Šis gan papriekšu vēl domā pa jokiem: «Lēnām, lēnām, meldera kungs, ne tik aši!»
Bet velns kā iespēries, demī ka demī šo uz dzirnavu aci, vai runājis vai nerunājis. Nu dēls vairs nenocietās, sagrāba velnu aiz pakauša un pasacīja īsi: «Nāc ilksīs! Es jau redzu, tu gribi kādas reizes pa tāsi.»
Velnu nu ieslēja ilksīs un mucinieku aizmetināja priekšā. Tad dēls uzsēdās uz vezuma un sāka savas kožiņas grandīt ar brango spriguļa pātagu: divas reizes klāja gar sleju velnam, vienu reizi muciniekam — viens divi — pie kunga mājā. Kas tie te par dzirnavniekiem, kas par muciniekiem esot? Neviens darbu nedarot, šam tikai šito dēļ jādiedelē vien esot, lai labāk dodot citu darbu.
