Mājās jeb, labāk sakot, rijas aizkrāsnē dzīvodams, muļķītis no gudrajiem brāļiem dabūja zināt, ka ķēniņš izlaidis tādu pavēli: Šā meita sēdot lielā stikla kalnā, kurš tur jāšus uzjāšot, tam viņš to gribot dot par sievu un pašu iecelt par tās zemes ķēniņu. Arī gudrie brāļi domāja uz turieni jāt, tikai nevis ar zirgiem, bet ar āžiem, jo ar āžiem stāvos kalnos esot vieglāk jāt nekā ar zirgiem. Gan muļķītis lūdzās, lai arī šo ņemot līdzi, bet gudrie pavēlēja, lai šis savu pavardu rušinot un cūkas uzskatot.

   Kad gudrie bija aizgājuši, muļķītis papūta savu stabulīti, tūlīt atskrēja sudraba zirgs. Caur zirga ausi izlīdis, viņš dabūja sudraba apģērbu. Jādams uz stikla kalnu, viņš ceļā panāca brāļus un, uzšāvis katram pa muguru, sauca: «Nu, ašāk!» Brāļi noskuma un teica: «Tas tik bija kungs!» Pie kalna noticis, muļķītis vienu trešo kalna uzjāja un griezās atpakaļ. Par to citi jājēji ļoti brīnījās. Otrā rīta viņš atkal taisījās brāļiem līdzi, bet tie atbildēja: «Ko tu tur darīsi! Kad tu redzētu to kungu, kas tur bija! Tas tevi būtu pīšļos saminis — mums jau katram pa muguru iedeva.»

   Kad gudrie bija aizgājuši, muļķītis iepūta savā stabulītē divas reizes. Nu atskrēja zirgs ar zelta spalvu, un viņš, par apzeltītu jātnieku pārvērties, sēdās zirgam mugurā un aizjāja. Panācis, tāpat kā pirmajā reizē, savus brāļus, viņš iesita katram divreiz pa muguru un uzjāja kalnā divas trešdaļas ceļa. Cilvēki pie kalna vēl vairāk brīnījās, zelta jātnieku ieraudzīdami. No kalna nojājis, viņš laidās uz mājām un, savas drēbes pārmainījis, nosēdās aizkrāsnē.

   Trešajā dienā, kad brāli bija aizjājuši, muļķītis izlīda no aizkrāsnes, papūta trīs reizes stabulīti un dabūja zirgu, kas tīrā dimantā un dārgos akmeņos mirdzēja un laistījās. Izlīdis zirgam no kreisās puses caur ausi, viņš tapa vēl greznāks. Vienā mirdzumā viņš jāja prom uz glāžu kalnu. Uz ceļa, panācis brāļus, viņš katram trīs reizes uzšāva tā, ka tie aiz kauna un sāpēm nezināja, ko iesākt.