Ticis pie kalna, muļķītis vienos lēkšos uzjāja kalnā. Kalna galā, pie ķēniņa meitas nokļuvis, viņš to noskūpstīja. Ķēniņa meita tai brīdī iespieda viņam ar savu gredzenu pierē zīmi. Noskūpstījis ķēniņa meitu, muļķītis, tāpat kā uzjājis, nojāja no kalna zemē.

   Mājas, goda drebēs novilcis, viņš apsēdās pelnos un gaidīja brāļus pārnākam. Lai zīmi uz pieres neredzētu, viņš apsēja ap galvu lakatu.

   Gudrie brāli pārnākuši runāja par grezno jātnieku. Ieraudzījuši muļķītim apsietu galvu, viņi jautāja, kas šim par nelaimi notikusi. Muļķītis atteica, ka sāpot galva un tādēļ esot to apsējis.

   Drīz pēc tam pa visu valsti sāka meklēt to, kurš ķēniņa meitu skūpstījis, bet nevarēja atrast, Tad ķēniņš lika saaicināt savus pavalstniekus un pils priekšā pēc kārtas apskatīt. Vispirms nāca princi un citi lielmaņi. Tomēr neatradās neviena, kam pierē būtu ķēniņa meitas zīme. Tad nāca muižnieki unciti bagātnieki — arī tur nebija meklētā. Nu lūkoja pie zemniekiem, bet arī pietiem neatrada. Visupēdīgi apskatīja nabagus.

   Gudrie brāļi bija ielikuši muļķi nabagu rindā. Kad nāca viņa reize, ķēniņa meita pati atraisīja galvas autu un ieraudzīja pierē zīmi. Gudrie brāļi, to redzēdami, sakaunējās un, ceļos nometušies, lūdza piedošanu, bet muļķītis neko neatbildēja un tikai lūdza, lai viņu uz mazu laiciņu atlaižot.

   Pagājis, kur nebija cilvēku, viņš papūta trīs reizes stabulīti, un tūdaļ atskrēja zirgi. Izlīdis caur zirgu ausīm, viņš pārvērtās par staltu jātnieku un jāja pie ķēniņa. Gar brāļiem jādams, viņš teica:

   «Tā ir tēva piemiņa, ko viņš man iedeva.»

   Gudrie brāļi nu vēl vairāk sakaunējās un atminējās, ka bija ļoti slikti darījuši, tēva prātu nepildīdami. Ķēniņa meita, stalto jātnieku ieraudzījusi, tūlīt to pazina. Abi viens otru iemīlēja, un ķēniņš taisīja tiem drīz vien kāzas un atdeva savu troni. Jaunais ķēniņš bija labs valdnieks un satika ar pavalstniekiem kā tēvs ar saviem bērniem.