Tēvam un mātei bija dēlēns, jau it labi liels stroķis, bet par daudz liels nerāša - bijis, kur nebijis - pie dīķa vien, pie dīķa vien. Gan māte noteica, lai neejot ūdens tuvumā, varot noslīkt, gan tēvs sapēra, bet viss tas neko nelīdzēja. Tikko puika kaut ko nodabūja - vai nu karoti, sāls piestiņu, cepuri, pastalu, tad tos tūliņ ūdenī iekšā, lai peld. Beigu beigās tēvs ar māti nosprieda, ka nieki vien būšot - puiku no ūdens nevarēšot vis atradināt, lai jau viņš mācas par jūrnieku.

   Tēvs izlaida pa visu pasauli ziņu, ka viņš gribot savam dēlam skolotāju. Atnāca vecs vīriņš un sāka mācīt dēlu visās jūrnieku gudrībās. Tā kā puikam prāts uz to nesās, tad arī viņš ļoti lēti paturēja, ko vecais skolotājs viņam mācīja, un pēc neilga laika vecais vīriņš ziņoja tēvam, ka viņa dēls tagad esot pilnīgi izmācīts jūrnieks.

   Vecais vīriņš nu taisījās iet atkal projām, bet vispirms vēl iedeva savam māceklim auklu ar trim mezgliem un teica: "Lai gan tu tagad zini visus vējus, pasaules un jūras, bet jūrniekam ar to vis vēl nepietiek. Kad vējš nepūš jeb plosās vētra, tad tikpat viņam mierīgu prātu jānogaida kamēr atkal sacelsies vējš jeb saniknotā jūra nostāsies trakot. Te tev būs aukla ar trim mezgliem - kamēr tev šī būs, tu būsi jūras un vēju pavēlnieks. Kad nebūs vējš un tu atraisīsi pirmo mezglu, tad pūtīs krietns ceļa vējš, ja atraisīsi otru, tad trakos vētra, kuru tikai trešo mezglu atraišot, varēs apmierināt."

   Vecais vīriņš aizgāja un jaunais kapteinis sāka braukāt ar savu kuģi pa jūru. Citi jūrnieki par viņu brīnījās: visur, kur tik viņš brauca, viņam pūta labs ceļa vējš, ne viņam kādreiz uzbruka vētra, ne arī cita kāda nelaime gadījās ceļā.

Reiz viņš nobrauca ķēniņa galvas pilsētā. Daudz kuģu stāvēja ostā gatavi aiziet, bet tikko mūsu kapteinis iebrauca un nosēja visus mezglus, palika viss tik rāms, ka jūrā ne ūdens pilītenepakustējās un uz sausuma ne apses lapiņa nedrebēja. Kuģiem bija gribot negribot jāpaliek ostā.