Kāds vīrs ar sievu dzīvoja netālu no jūras. Viņiem nebija maizes ko ēst, tādēļ vīrs katru dienu gāja uz jūru zvejot. Bērnu arī viņiem nebija.

   Kādā dienā vīrs atkal aizgāja uz jūru zvejot, bet tai reizē neviena zivs neķērās un vīrs jau gribēja uz māju iet. Bet tad viņam parādījās ūdens meita, sacīdama: "Ja tu man pēc trim gadiem atdotu to, kas tavai sievai jauns mājā, tad es tev došu daudz zivju."

   Labi, vīrs mierā. Bet mājā sievai par to laiku bija piedzimis dēls. Nu vīrs nožēloja gan, ka atdevis dēlu, bet, kas padarīts, padarīts.

   Un pēc trim gadiem viņu dēls bija tik liels un spēcīgs kā divdesmitpieci gadi vecs. Tēvs viņam iedeva zirgu un aizveda uz jūru ūdens meitai. Tomēr dēls ūdens meitas neredzēja un tādēļ aizjāja tālāk. Jāja, jāja, pēdīgi apmaldījās lielā mežā un atrada staltu pili. Zirgu piesējis, pilī iegājis, viņš neredzēja neviena cilvēka ne še, ne tur. Tad viņš domāja: "Lai nu kā, jāiet zirgs nolikt stallī!"

   Nolika zirgu, ienāca atkal pilī, nu ieraudzīja vakariņas uz galda un sāka ēst. Labi paēdis, viņš tāpat neviļot paskatījās spieģelī. Bet kā paskatījās spieģelī, ierauga -aiz muguras stāv tīri melns meitietis. Sāk runāt ar meitieti, meitietis atbildēja: "Es esmu apburta. Ej guļamā istabā gulēt, tur tev gulta ir uztaisīta. Bet, iekāms apgulies, apvelc ar krītu gultai riņķi un gulēdams lūdz Dievu, jo šonakt būs velnam kāzas, viņus laulās netālu no tavas gultas un tev tad jāmanās tam brūtgānam noņemt rokas sprādzes. Noņēmis rokas sprādzes, tu mudīgi ej atkal apvilktā riņķī gulēt, neviens velns nevarēs pie tevis pietikt."