Tāda runa kungam patika. Viņš tūliņ uzdeva celmu lauzējam pie mēneša steigties un tādu un tādu ziņu pārnest. Celmu lauzējs raudāja gaužas asaras. Te Laima klāt. "Ko raudi?" Tā un tā, vīrs atbildēja. "Nekas, es aizsviedīšu šo kamoltiņu līdz mēnesim. Sviežot kamoltiņš izrisināsies no šīs vietas līdz pat mēnesim. Ej tik pa izrisināto dzijiņu vien, tad notiksi itin drīz turp un atpakaļ."

   Labi. Pēc trim dienam celmu lauzējs bij no mēneša ar ziņu atpakaļ. Kungs brīnījās, muižas kungs raustīja plecus. Bet otrā dienā muižas kungam jau cits atkal kas prātā.
"Sūtīsim viņu pie saules ziņu atnest - tas daudz tāļāku!"

   Labi - aizsūtīja pie saules. Bet Laima atkal izmeta citu kamoltiņu un celmu lauzējs bij trijās dienās kā tauriņš ar ziņu atpakaļ. Kungs brīnījās, muižas kungs raustīja plecus. Bet otrā dienā muižas kungam jau cits atkal kas prātā.

   "Sūtīsim viņu uz elli pēc ziņas - no turienes viņš gan neatgriezīsies."

   Labi. Bet Laima atkal izmeta citu kamoltiņu. Kamoltiņš risinājās, risinājās, kamēr apstājās pašā elles dibinā. Celmu lauzējs gāja pa izrisināto dzijiņu vien un nonāca pie elles vārtiem. Tur tas atskatījās atpakaļ un ieraudzīja savu muižas kungu aiz muguras. Muižas kungs šoreiz bij jājis vīram pakaļ, lai redzētu, vaj tik viņš patiesi līdz ellei noiet. Izrisināto dziju muižas kungam nebij lemts redzēt, to tik celmu lauzējs spēja saredzēt.

   Celmu lauzējs muižas kungu nemaz neievēroja, viņš atvēra elles vārtus un gāja droši iekšā. Bet līdz ko pirmo soli paspēra, te celmu lauzējs pašās krūtīs saskrējās ar sava kunga nelaiķa tēvu. Velns bij sūtījis kunga tēvu smagas mucas pār žogu velt. Tomēr kas celmu lauzējam ar mucām par daļu - viņš tik gāja ellē iekšā un kunga tēvs atkal aizgāja, kur tam jāiet.