Pēc tāda brīža celmu lauzējs bij gatavs ar savām darīšanām, viņš gāja laukā no elles. Velns līdz vārtiem to pavadīja, pie kam nevilšu uzmeta acis uz vātīm, mucām. Kunga tēvs vēla mucas stenēdams. Muižas kungs, turpat stāvēdams, domāja : "Pag, pag, mazu lietu palīdzēšu savam senākajam maizes tēvam."
Viņš nolēca no zirga un pielika ir savas rokas, bet mucas necēlās un necēlās.
Velns, to redzēdams, pagrāba metamo un iesaucās: "Ak tā, divi tādi resni tēviņi nevarēs man nieka mucas pacelt!"

   To sacīdams, velns deva, ko jaudāja - vienu muižas kungam, otru kunga tēvam. Un, kamēr celmu lauzējs tur skatījās, muižas kungam jau bij atsistas plikas ribas. Celmu lauzējam vairs netika redzēt, viņš nospļāvās un labāk gāja uz mājam.
Otrā, trešā dienā muižas kungs pusdzīvs pārradās. Viņš rādīja kungam savas ribas un izstāstīja visas briesmas - gan no tēva, gan no velna.

   To dzirdēdams, kungs nejauki sadusmojās uz vīru. "Pagaidi tu, celmu lauzēj!" viņš dudināja, "tagad likšu izrakt garu, tumšu alu, abos galos ar izeju un triekšu tevi tur cauri. Alas vidu nolikšu slepenu katlu ar vārošu ūdeni - gan tad tur nopluksi!"
Bet Laima jau pateica priekšlaiku celmu lauzējam, kas tam nāksies darīt, piekodinādama, lai tik ejot droši vien caur alu, tam nekaitēšot itin nekas.
Noteiktā diena pienāca. Celmu lauzējam bij jāiet caur alu. Viņš gāja. Pēc tāda brītiņa alā nogāja pļunkt! Kungs ar muižas kungu gārdi iesmējās. Pagāja atkal brītiņš. Te, kas tas? celmu lauzējs izlien no alas sveiks, vesels un pie tam vēl viscaur ģērbies vienā zeltā.
"Kur tu zelta drēbēs tiki?" tie tūliņ uzprasīja.

   "Kur tad tiku - līdz ko gāju, tā iekritu tādā katlā un, kā no katla izlīdu, tā atrados vienā zeltā." To dzirdēdams, kungs ar muižas kungu steidzās alā, lai tīšā prātā lēktu katlā. Ielēca gan, bet neizlēca vairs - abi nopluka. Gāz taisno deviņas reizes, deviņas reizes tas tomēr uzcelsies!