Reiz bija kāds smalks švīts, kura vienīgā mantība bija zābaku kalpiņš un ķemme. Bet viņam bija pats skaistākais krekla apkaklis visā pasaulē, un par šo apkakli mēs tūliņ dzirdēsim stāstu. — Apkaklis jau bija tik vecs, ka sāka domāt par precēša­nos, un tā nu gadījās, ka viņš nonāca mazgāšanā kopā ar zeķes prievīti.

   "Ai!" apkaklis iesaucās. "Savu mūžu vēl neesmu redzējis kaut ko tik slaidu un smalku, maigu un glītiņu. Vai drīkstu jautāt: kā jūs sauc?"

   "To es neteikšu!" prievīte sacīja.

   "Kur jūs mājojat?" apkaklis jautāja.

   Bet prievīte bija ļoti kautrīga, viņai šķita, ka nav jāatbild uz tādu ērmotu jautājumu.

   "Jūs laikam būsiet josta," apkaklis teica. 'Tāda slepena josta. Es jau redzu, ka esat gan labumam, gan jaukumam, mazo jaun­kundzīt!"

   "Nerunājiet ar mani!" prievīte aizrādīja. "Šķiet, ka neesmu jums devusi nekādu iemeslu to darīt!"

   "Nu, ja kāds ir tik skaists kā jūs," apkaklis sacīja, "tad tas ir pietiekams iemesls."

   "Nenāciet man tik tuvu!" prievīte iesaucās. "Jūs izskatāties pēc vīrišķa!"