Es viņu redzēju. Viņš ielēca pannā, maziņš un brūns,lēkāja pa kartupeļu brūnajām šķēlītēm un sauca: "Brūns! Brūns! Brūns!" Kad es uzkaisīju kartupeļiem pannā piparus, viņš nošķaudījās un pazuda.

   Daži, kas viņu arī redzējuši, saka to pašu: tas esot mazs, brūns vīriņš, viņš esot visur, kur kaut kas gatavojas, viņš kliedzot: "Brūns! Brūns! Brūns!" — un viss kļūstot brūns un gatavs.

   Redzot viņu tikai retais — vajagot lielu pacietību. Bet man gribējās atkal viņu redzēt. Kur? Kur? Tur, kur brūns. Bet kur ir brūns? Domāju, noķeršu viņu pie baravikām.

   Zināju, ka baravikas no zemes izlien baltas un tikai tad — nez kā — kļūst brūnas. Tur jābūt brūnajam vīriņam. No rīta mazā gaismiņā apsēžos baraviku vietā pie brūnās priedes un gaidu. Drīz jāparādās baravikai. Jā — izlien. Cepurīte balta. Tagad nedrīkst ne acu nolaist. Nu jānāk brūnajam vīriņam. Gaidu, gaidu, nenāk neviens. Gaidu, gaidu...

   Apčī! Fu! Kā nobiedēja! Zaķis šķauda. Es tikai vienu mirklīti paskatījos uz to pusi, bet baravika pa to laiku jau brūna nokrāsota. Brūnais vīriņš jau bijis, mani piemānījis.

   Nu, nekas. Skatīšos uz otru baraviku. Nu gan skatīšos. Skatos, skatos, skatos, skatos, skatos, skatos, skatos, skatos, skatos... Paskatos sānis — brūnā skudra kāju izmežģījusi. Klibo kli-ibo, žēl tādas klibiķes. Kamēr palīdzu šai atmežģīt kāju atpakaļ, baravika — jau atkal brūna! Brūnais vīriņš bijis, brūnu nokrāsojis, atkal neredzams pazudis. Domāju, tagad darīšu tā. Ielīdīšu, noslēpšos baravikā tārpa alā. Domāts — darīts. Ielienu, gaidu. Jā, nāk! Uzrāpjas uz sēnes, un es — hop! — šim klāt! Un šis — hop! — ielec brūklenēs un pazūd.

   Tā viņš visu dara — kamēr citi ne redz, ne dzird. Zaļos čiekurus pārkrāso par brūnajiem — gatavs!